20 svarīgi zinātnes pētījumi, kas maina izglītību Nr. 8

marts 6, 2013

Nr. 8

Iedzimtība mainās pat no fiziskajiem vingrinājumiem. Mainās arī gēnu aktivitāte.

Pētījuma citāts:

“71,4% emocionāli jūtīgo cilvēku ir atzinuši, ka fiziski vingrinājumi palīdz organizēt/menedžēt savu garastāvokli. Vingrinājumi efektīvi palīdz novērst nemieru un paniku. Aktivitāte ir izklaidējoša, samazina muskuļu sasprindzinājumu, aktivizē smadzeņu resursus (paaugstina neirotransmiteru, kas regulē noskaņojumu — serotonīna, dopamīna un norepinefrīna līmeni), paaugstinās elastīgums un rodas pārliecība, ka pats vari kontrolēt savu nemieru, beidzas sajūta, ka esi lamatās, sastindzis. Kā tas notiek? Vingrinājumi aktivizē jaunu nervu šūnu veidošanos no cilmes šūnām hipokampā, kā arī paaugstinās BDNF (Brain-derived neurotrophic factor, http://en.wikipedia.org/wiki/Brain-derived_neurotrophic_factor) — mācīšanās procesa vadošā molekula. Zemi BNDF līmeņi tiek saistīti ar depresiju.

Vingrinājumi palīdz atbrīvot stresu un “izlabot” stresa efektus ķermenī. Stresa laikā sintezējas hormons kortizols, augsts kortizols sarežģī iespējas prefrontālajam korteksam sasniegt hipokampu, lai salīdzinātu atmiņas, lai atšķirtu kontekstu, detaļas, salīdzinātu, secināt.

Ja kortizols ir augsts, ir sarežģīti izsecināt, kas ir un kas nav draudi, viss kļūst par apdraudējumu. Nav iespējams skaidri domāt.

Augsti kortizola līmeņi nogalina neironus hipokampā (kur tiek šķirotas atmiņas), radot iemeslu komunikācijas sabrukumam. Šis princips izskaidro, kāpēc cilvēki iesprūst negatīvās domās — hipokamps tādā siuācijā  apstrādā tikai negatīvās atmiņas.”*

“Mēs nevaram mainīt ģenētisko kodu, ko mums devuši mūsu vecāki, bet mēs varam izmainīt savu attieksmi, kā mēs to izmantojam. Vingrinājumi mums ļauj spēlēties ar mūsu ģenētisko kodu. Katram ir potenciāls ieslēgt un izslēgt patiku uz vingrinājumiem.”**

“Aerobiska aktivitāte stimulē neironu augšanu, atbalsta sinapšu plasticitāti un ilgtermiņa potencēšanu (dinamisku  savienojumu  modifikāciju starp neironiem), stimulē jaunu neironu attīstību hipokampā.”***

“Fiziski vingrinājumi palīdz veselīgai kognitīvai attīstībai, stimulējot pieres daivu nobriešanu, atvieglojot uzmanības deficīta hiperaktīvo traucējumu (UDS) simptomus (piemēram, impulsivitāti), uzlabojot komunikāciju, mazinot apdraudējuma sajūtu.”****

(Pētījumu citātu tulkojumu veikuši LIAF speciālisti, kuriem nav specifiskas zinātniskās izglītības citēto pētījumu jomā. Oriģinālie pētījumu un publikāciju teksti atrodami norādītajos linkos.)


LIAF komentārs:

Cik no mums pārzina sava personiskā ķermeņa lietošanas principus? Cik no mums spēj ikdienā sevi organizēt tā, ka vienmēr ir pozitīvi, enerģiski un spēj menedžēt sevi jau laicīgi, negaidot stresa, noguruma, apātijas, depresijas, dusmu un īgnuma, bezcerības iestāšanos?

Jā, tas ir tik vienkārši — fiziskā aktivitāte palīdz! Cik no sabiedrības sporto vai regulāri ir fiziski aktīvi? Piemēram, skolotāji, ministri, ārsti, u.c.

Ja iedziļināmies augstāk minētajos pētījumos, var redzēt, ka kvalitatīva lēmumu pieņemšanas spēja mazinās, ja nav fiziskās aktivitātes. Ja palūkojamies uz cilvēku dzīvi ilgtermiņā — kas notiek, kad cilvēki pat nepamana pieaugoša depresijas fona izmaiņas, neapmierinātību, nespēju rast risinājumus u.c. Pētījumi apstiprina apmērus, ko mēs kā sabiedrība iegūstam vai zaudējam ilgtermiņā, ja skolās mācību procesi ir fiziski pasīvi vai arī gluži otrādi —  pārāk aktīvi. Starpība ir neaptverama. Jo sevišķi mazākajās klasēs un sevišķi zēniem, kuriem izteikti vajadzīgas iespējas realizēt savu enerģiju.

Ne tikai zinātne, bet, protams, arī daudzi un dažādi fizisko nodarbību un sporta, deju, jogas  u.c. pulciņi un klubi, un organizatori — entuziasti mums saka priekšā, ka ir iespējamas lielas izmaiņas no maziem sistēmiskiem soļiem — regulāri fiziski vingrinājumi, fiziskā slodze ir vienkāršs, lēts un efektīvs veids, kā pārorganizēt gēnu aktivitāti, sākot no depresīva noskaņojuma līdz klīniskai diagnozei, tāpat viegla aizkaitinājuma, skumjām, nepacietības, u.c. ir iespējams “pārslēgties”.

Mūsuprāt, ir loģiski ņemt vērā formālajai izglītībai vistuvāko — neformālā izglītība savā praksē ir pārbaudījusi šos aspektus un tai, mūsuprāt, būtu jākļūst par ikdienišķu, pilnvērtīgu formālās izglītības daļu.

Fiziskas slodzes laikā atbrīvojas sasprindzinājumi un ir iespējams dziļāk izprast situācijas būtību, paliekot labvēlīgi pozitīvā atieksmē pret apkārtējo pasauli. Pozitīva attieksme mācībās ir obligātais nepieciešamais lielums, jo pretējā gadījumā stundu skaits, kas nosēdēts skolas solā, būs daudz mazāk auglīgs. Smadzeņu spēja apstrādāt informāciju samazinās, cilvēkam atrodoties negatīvā attieksmē pret kādu procesu. Fiziskās nodarbības un spēles ar priecīgu fizisku izkustēšanos mācību stundu laikā būtiski uzlabo mācību procesa kvalitāti, atmosfēru klasē, katra individuālo hormonu aktivitātes balansu.

Ierosinājums:

Mūsu nākošajiem zinātniekiem, programmētājiem, politiķiem, ārstiem u.c. jau mācoties skolā ir jāsaprot, kā funkcionē mūsu ķermenis. Kā? Tā, kā skolēni to vislabāk vēlētos darīt — caur darīšanu un prieku.  LIAF ir konkrēts ierosinājums par “ķermeņa lietošanas instrukcijas” jeb Enerģizētāju ieviešanu Latvijas skolās. Neformālā izglītība, profesionālas augsta līmeņa menedžmenta mācības to ir pārbaudījušas — fiziskā slodze ir ārkārtīgi nepieciešama, lai mācībās varētu turēt lielu informatīvo slodzi. Tā ir kā masāža smadzenēm, ņemot talkā ķermeni. Pretējā gadījumā tā tiešām ir mocīšana.

No savas pieredzes LIAF organizētajās “Vispusīga intelekta” mācībās varu teikt, ka šādas fiziskās aktivitātes atstāj milzīgu nozīmi uz spēju turpināt augstvērtīgus mācību procesus, kuros ir darīšana ar jaunu, sarežģītu informāciju. Ja šādu “Enerģizētāju” LIAF kursos nebūtu, es domāju, pilnīgi noteikti nebūtu tādu rezultātu kognitīvajos testos. “Enerģizētāji” LIAF mācībās tika likti lietā vienmēr, kad mācību procesā par daudz sāka “kūpēt galvas”.

Lūk, piemēram, šo 3 nedēļu ļoti intensīvo mācību novērtējuma pētījumi, kuros aktīvi fiziskie vingrinājumi no 10 stundu mācībām bija apmēram vienu stundu dienā: http://www.intelektam.lv/?cat=2&subcat=8

Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds attīsta projektu “Enerģizētāji” — īsu, priecīgu un viegli paveicamu fizisku vingrinājumu ieviešanu ikdienā. “Enerģizētāji” ir zinātniski un praksē pierādīts veids, kā ātri uzlabot akadēmiskās sekmes vai palielināt radošumu un atbrīvoties no spriedzes un agresijas. Pasaules pieredze rāda, ka skolās uzlabojas skolēnu sekmes un veidojas radoša vide attīstībai, ja ikdienā tiek praktizēti enerģizētāji.


Video:
Harvardas medicīnas skolas profesora Dr. John  Ratey
http://www.cbc.ca/thenational/indepthanalysis/story/2009/10/06/national-braingains.html

Holandiešu pētnieku īss rezumē
http://abcnews.go.com/Health/physical-activity-linked-academic-performance/story?id=15273908

LIAF “Enerģizētāju” projekta video
http://vimeo.com/58626448#at=0

Vairāk par “ Enerģizētāju” projektu:
http://www.intelektam.lv/?cat=5&subcat=35

Avotus, publikācijas un pētījumus varat atrast šeit:

*Ratey, J.( 2008).  Spark. New York:  Little, Brown and Company.
http://blogs.psychcentral.com/emotionally-sensitive/2012/04/exercise-improve-your-mood-and-help-repair-the-effects-of-stress/

**Acute Exercise Remodels Promoter Methylation in Human Skeletal Muscle, Romain Barrès,  Jie Yan, Brendan Egan, Jonas Thue Treebak, Morten Rasmussen, Tomas Fritz, Kenneth Caidahl, Anna Krook, Donal J. O’Gorman, Juleen R. Zierath
Cell Metabolism, Volume 15, Issue 3, 405-411, 7 March 2012
http://dx.doi.org/10.1016/j.cmet.2012.01.001

***1) Hillman, Charles H., Darla Castelli, Sarah M. Buck. 2005. Aerobic fitness and neurocognitive function in healthy preadolescent children. Medicine & Science in Sports & Exercise 37:1967–74.
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/16286868
2) Hillman, Charles H., Kirk I. Erickson, and Arthur F. Kramer. 2008. Be smart, exercise your heart: Exercise effects on brain and cognition. Nature Reviews Neuroscience  9:58–64.
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/18094706
3) Hillman Charles H., Robert W. Motl, Matthew B. Pontifex, Danielle Posthuma, Janine H. Stubbe, Dorret L. Boomsma, and Eco J. C. de Geus. 2006. Physical activity and cognitive function in a cross-section of younger and older community-dwelling individuals. Health Psychology 25:678–87.
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/17100496

****1) Panksepp, Jaak, Jeff Burgdorf, Cortney Turner, and Nakia Gordon. 2003. Modeling ADHD-type arousal with unilateral frontal cortex damage in rats and beneficial effects of play therapy. Brain and Cognition 52:97–105.
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/12812809
2) Panksepp, Jaak. 2007. Can PLAY diminish ADHD and facilitate the construction of the social brain? Journal of the Canadian Academy of Child and Adolescent Psychiatry 16:57–66.
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2242642/
3) Panksepp, Jaak. 2008. Play, ADHD, and the construction of the social brain: Should the first class each day be recess? American Journal of Play 1:55–79.
http://www.journalofplay.org/issues/25/36-play-adhd-and-construction-social-brain

LIAF: Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds, www.intelektam.lv.

Advertisements
%d bloggers like this: