Cilvēkiem ir vajadzīgs stress — tas ļauj izlādēt spriedzi, negatīvismu, nogurumu. Tas ļauj uzlabot veselību.
.
Cilvēki maksā par drāmu, cīņu, šausmu filmām, meklē iespējas izdejoties, piedalās sporta sacensībās, dzied korī utt. — tie visi ir lieliski veidi negatīvā stresa mazināšanai. Caur šīm darbībām asinīs tiek samazināts “stresa hormonu līmenis” (piemēram, kortizols), kura uzkrāšanās vājina imūnsistēmu un samazina mūsu spējas paveikt to, ko esam iecerējuši.
.
Tamdēļ ierosinājums izglītības sistēmas cilvēkiem skolās — domāt par pozitīvā stresa vairošanu bērniem un arī skolotājiem gan stundās, gan starpbrīžos. Viens no risinājumiem — stress var būt pozitīvs, ja to ieliek spēles kontekstā, jo īpaši skolēniem. Negatīvā stresa lielie veicinātāji — neziņa, neparedzamība, neatvēršanās. Šos stresa izraisītājus mazināt, ja ir skaidri spēles elementi, kas dod iespēju eksperimentēt un ļauties nezināmajam. Par vienu no šādām metodēm — “Enerģizētājiem” — jau esam rakstījuši, un novēlam tādus ieviest ikvienā Latvijas skolā, kur pašiem skolotājiem šķiet, ka negatīvā stresa līmenis varētu būt zemāks. Jo stress būtiski samazina spēju uzklausīt, domāt, komunicēt.
.
.
Par Latvijas Intelektuālās Attīstības fonda projektu “Enerģizētāji” vairāk var izlasīt šeit. Tas lielā mērā balstīts uz Harvardas Universitātes profesora Džona Rateij (John J. Ratey, M.D., associate clinical professor of psychiatry at Harvard Medical School) pētījumiem par fiziskās aktivitātes lielo lomu stresa mazināšanā un “pozitīvā” smadzeņu darbības aktivizēšanā. Enerģizētāju ideja realizējās 2014.gadā, izveidojot projektu ”Iekustini smadzenes”, kurā 20 skolu audzēkņi demonstrēja pašu izdomātus vingrojumus. Vairāk nekā 100 vingrojumu paraugus var apskatīties un izmēģināt šeit: https://www.youtube.com/channel/UCgYAOYox6hyzj5i7CeLdTJw.
Par Džona Rateij pētījumiem kā fiziskās aktivitātes var jūtami uzlabot smadzeņu darbību, var lasīt grāmatā Spark: The Revolutionary New Science of Exercise and the Brain vai arī šajā interneta vietnē.
Zinātnes pētījumi, kas maina izglītību. Sociālā inteliģence kopā ar Emocionālo Inteliģenci — novēli sev, saviem bērniem un Latvijai.
/Zuarguss, Latvijas Intelektuālās Attīstības fonda vadītājs/
Attiecības sabiedrībā: Daudzi pētījumi liecina, ka “vienaldzības, apātijas, radikālisma, konfrontēšanās” iezīmes cilvēka dzīvē un sabiedrībā kopumā ved uz pazeminātu dzīves kvalitāti. Tās var mazināties tikai līdz ar Sociālās un Emocionālās Inteliģences palielināšanos izglītībā, mediju telpā, cilvēku ikdienā.*
Pētījumu, publikāciju un grāmatu citāti:
1.
Sociālā inteliģence ir citu vajadzību un interešu jušana, ko dažkārt dēvē arī par jūsu “sociālo radaru”, kā attieksmi, kas raksturojama ar labvēlību un saprātīgumu, un praktisko prasmju kopums, lai sekmīgi sadarbotos ar cilvēkiem jebkādos apstākļos.
Sociālā un Emocionālā Apmācība ir process, kurā mēs mācāmies atpazīt un pārvaldīt emocijas, rūpēties par citiem, pieņemt kvalitatīvus lēmums, izturēties ētiski un atbildīgi, veidot pozitīvas attiecības un izvairīties no negatīvas uzvedības. Šīs pamata prasmes ir attīstāmas, lai mūsu bērni būtu sekmīgi ne tikai skolā, bet arī dzīvē. Tiem, kuriem šīs prasmes nepiemīt, būs mazākas iespējas dzīvē būt sekmīgiem. Jo īpaši svarīgi šīs prasmes ir attīstīt jau skolas laikā tāpēc, ka tās ir saistītas ar dažādiem uzvedības modeļiem, kuriem ir ilgtermiņa ietekme uz dzīvi. Turklāt skolām ir “pieeja” praktiski jebkuram bērnam un no skolām tiek gaidīts, ka tās spēs izskolot atbildīgus pilsoņus.
*** Building Academic Success on Social and Emotional Learning
3.
Sociālā inteliģence var mazināt konfrontāciju, veicināt sadarbošanos, aizstāt fanātismu un polarizāciju, ar izpratni mobilizēt cilvēkus kopīgiem mērķiem. Patiešām, tas var būt — ilgtermiņā raugoties — viens no svarīgākajiem apstākļiem, lai mēs kā cilvēki spētu izdzīvot.
Izglītība. Sociālajai un Emocionālajai Inteliģencei pavērsies iespējas būt izglītības sistēmā, kad nomainīsies izglītības sistēmas “dominējošo akadēmiķu” pārliecība par standarta testu galveno lomu cilvēka attīstības “mērīšanā”.
Kāpēc tas ir svarīgi Lavijai un Latvijas izglītībai?
Daudzi uzskata, ka tieši Sociālās un Emocionālās Inteliģences apgūšana skolu mācību programmās ir tas trūkstošais ingredients, kas vajadzīgs cilvēka un arī sabiedrības attīstībai kapitālisma ekonomikā. Grūti nepiekrist. Nemācīt Sociālās un Emocionālās Inteliģences prasmes ne bērniem, ne arī pieaugušajiem ir tas pats kā izturēties pret cilvēku kā pret reptili. Un mums kā “reptiļiem” tiek nu jau teju simts gadus iegalvots, ka tas ir dabiski, ka pazūd interese mācīties; būt radošiem; palīdzēt citiem; ir bail uzstāties un komunicēt; pierast, ka skolā ir normāli simulēt mācīšanos utt. Un 12 gadi skolā dara savu. “Džungļu” ētika un lēmumi, kas valda ne tikai ekonomikā, politikā, bet arī izglītībā globāli vairumā pasaules valstu, mums pašiem rāda, ka mēs samierināmies ar šo apkārt notiekošo “reptīlismu” daudzās jo daudzās dzīves jomās. Jo tā jau laikam jābūt. Un laikam nebūtu iespējas noargumentēt, ka var savādāk, ja zinātnes pētījumi un pasaules, kā arī Latvijas atsevišķu skolu pieredze nerādītu gaišāku, cilvēciskāku ainu.
Līdzcietības un patstāvīgas kritiskās domāšanas trūkums. Hitlera sveikšana nacistiskajā Vācijā — viens cilvēks (aplī) atšķirībā no masu psihozes pārņemtajiem cilvēkiem tomēr domā atšķirīgi. Šo cilvēku Vācijas tā laika izglītības sistēma un arī mediji tomēr nebija spējuši “izmācīt”. Starp citu, izglītības sistēma kopš šiem tālajiem laikiem principā nav mainījusies ne Latvijā, ne pasaulē. Un valstu politiķi, ekonomisti, banķieri, militāristi, ierēdņi, uzņēmēji utt., kā zināms, visi top izglītības sistēmās… Varam cerēt tikai uz izciliem skolotājiem un vecākiem, kuri apveltīti ar Sociālās un Emocionālās Inteliģences prasmēm…
Vai Sociālo un Emocionālo Inteliģenci ir iespējams iemācīt?
Jā, ir. Tā ir salīdzinoši nesena izglītības prakse, kas oficiāli aizsākusies ap 1996. gadu ASV. Par laimi, intuitīvi to ir praktizējuši daudzi skolotāji un skolas pirms tam. Bet kopumā šādas prakses joprojām paliek kā izņēmums no ierastā. No savas pieredzes varu teikt, ka daudziem studentiem LIAF mācībās uzmanības pievēršana savām emocijām, garīgajiem stāvokļiem un sevis līdzsvarošanas metodēm ir bijis pārsteigums, ar ko līdz šim dzīvē nebija nācies saskarties. Svarīga piezīme, ka paliekošs efekts Sociālās un Emocionālās Inteliģences apgūšanai var būt tikai mācībās, kuras ir kā minums 2-3 mēnešus ilgas (tiesa, LIAF mācību kvalitatīvā novērtējuma psiholoģiskie pētījumi uzrāda pozitīvas izmaiņas arī pēc 2-3 nedēļām).
Citu cilvēku izpratne. Vai ir kāds dzīves posms, kad saprast pretējā dzimuma pasaules uztveri nav svarīgi? Jautājums, kuru izglītības sistēmas droši vien ilgi negribēs uzskatīt par daļu no sava pienākuma, jo jautājums tiešām ir ļoti komplekss un prasa labi apmācītu mācību personālu.
Daži piemēri.
Vienā no Latvijas skolām — Jūrmalas Alternatīvajā skolā — diena sākas ar tā sauktajiem “mazajiem rīta apļiem”, kuros skolēni iemācās stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, atziņām, mācoties sevi izteikt, atklāt, noformulēt un uzklausīt citus. Prognozējamais rezultāts? – nākotnē tā būs šo bērnu spēja adaptēties un attīstīt sevi mainīgajā globālajā darba tirgū un personiskajā dzīvē. Un kāpēc mēs to neieviešam izglītības sistēmā? Varbūt tāpēc, ka šajā virzienā visintensīvāk būtu jāmācās “izglītības ministrijas ekspertiem”. Jo pirmām kārtām tieši viņiem ir jābūt par Sociālās un Emocionālās Inteliģences izpratējiem un arī praktizētājiem, kas neapmaldītos šīs teorijas trijās priedēs. Jo ar standarta testiem sevi un mācību procesu šeit tik vienkārši neizmērīsi. Kas vēl vairāk sarežģī šo jautājumu, ka šeit ir ietvertas daudzas personības attīstības metodes, kādas sastopamas daudzās psiholoģijas nozarēs, neirozinātnes atklājumos, “neformālās izglītības” un arī meditācijas praksēs, kuras pēdējās desmitgadēs ir pieejamas neskaitāmās Rietumu pasaules universitātēs.**** Varētu pat teikt, ka šajā jomā ir veselas 4 priedes, kuras teorijā varbūt ir vienkāršas, bet praksē ir 4ās dimensijās… Gluži kā dzīve.
Video par Sociālo un Emocionālo Inteliģenci:
Iesaku šo Emotional Intellligence on-line kursu Coursera, kurā apvienoti neirozinātnes atklājumi, skaidrojot Emocionālās Inteliģences nozīmi un ietekmi. Šeit saite uz kursu.
*** Building Academic Success on Social and Emotional Learning: What Does the Research Say? Joseph Zins, Roger Weissberg, Margaret Wang and Herbert J. Walberg, Editors; Foreword by Daniel Goleman
Tolerance sabiedrībā veicina inovētspēju un ekonomisko izaugsmi. Izglītība spēj to attīstīt.
Cik ātri uztveram jauno atkarīgs arī no tolerances.
Pētījumi, raksti, publikācijas:
Stenforda universitātes un MIT pētījums Mostarā (Bosnija un Hercegovina), kur pastāv gan segregatīvās, gan integratīvās skolas. Jaunieši no integratīvām skolām demonstrēja lielāku gatavību sadarboties un lēmumos orientējās uz visas sabiedrības labklājību, pretstatā nacionālo skolu skolēniem, kuru izvēles bija vērstas uz pašlabumu. Pētījuma rezumē, ka sabiedrības etniski sašķelta pastāvēšana kavē tās spēju sadarboties, kamēr altruisms šo spēju stiprina. Nacionālo grupu segregācija vai integrācija sabiedrībā būtiski ietekmē sabiedrības ienākumu līmeni. [1]
“Pētījumos 40 gadu periodā vairāk kā 60 valstīs Inglhārts (Inglehart 2003, 2005) identificē toleranci, jeb tas, ko viņš dēvē par “pašizpausmi” (self-expression), kā kodolu jaunai vērtību sistēmai, kas saistītas ar augstāku IKP līmeni un ekonomisko izaugsmi. Mākslinieku, geju/lezbiešu klātesamība iedzīvotāju vidū atspoguļo vērtības reģionā, kas ir atvērtas (open-minded), tolerantas pret risku, un orientētas uz pašizpausmi (self-expression)” [2]
Šķeļot sabiedrību, tiek bremzēta valsts ekonomiskā attīstība. Sociālais kapitāls ir ekonomisko attīstību veicinošs resurss. [3]
“Sabiedrību par veiksmīgu var saukt tad, ja starp cilvēkiem ir augsts savstarpējas uzticības līmenis — gan ģimenē, gan starp kolēģiem, draugiem, svešiniekiem un arī institūcijām, piemēram, valdību.” [4]
“Sociālā uzticēšanās veicina apmierinātību ar dzīvi. Augsta sociālā uzticība ir balstīta uz spēcīgu savstarpēju cieņu starp cilvēkiem, tostarp visu vecumu, dzimumu, tautību un sociālo grupējumu pārstāvjiem. Valdības stratēģija šo uzticēšanos var veicināt, īstenojot iekļaušanas politiku (arī izglītībā), kas nodrošina to, ka ikviens var piedalīties maksimāli pilnīgi un vienlīdzīgi.” [5]
“Pieaugot tolerances līmenim valstī, palielinās cilvēktiesību ievērošanas līmenis. Tāpat, palielinoties indivīdu tolerances līmenim, veidojas sabiedrības atbalsts demokrātiskai valdībai, interese par politiku, kā arī autoritārisma un tam līdzīgu ideju noraidīšana.” [6]
Tolerance ir attiecināma arī uz to vai cilvēks spēj pieņemt sevi jaunās situācijās. Cilvēka “gatavību” vai “negatavību” pieņemt jaunus dzīves izaicinājumus.
LIAF komentārs:
Konspektējot šo ļoti nevienkāršo jautājumu varētu teikt, ka ir divi svarīgi punkti:
a. tolerance ir spēja pieņemt atšķirīgo no pierastā;
b. tolerances prasme dod lielākas iespējas realizēt sevi inovatīvos projektos.
Tātad varam novēlēt, lai skolēniem mācoties ir bijusi iespēja saprast, ka reizēm ir labi kļūdīties, ir labi eksperimentēt, mācīties sarunāties, arī pretēju viedokļu gadījumā, un pieņemt. Īpaši labi, ja sadarbība notiek starp dažādu pārliecību, tautību cilvēkiem. Arī globālais bizness šo tēzi padara ļoti saprotamu. Latvijā gan šobrīd dominējošais nacionāli konservatīvais noskaņojums diez vai veicina iespēju starp dažādu tautību Latvijas skolēniem šādus mācību procesus veikt kopā ar dažādu tautību pārstāvjiem vai pasaules redzējumu vienaudžiem. Ja nu vienīgi latviešu jaunieši to dara kopā ar Rietumu jauniešiem, un krievu skolēni ar Krievijas vienaudžiem. Ilgtermiņā Latvijai tas nudien ir neizdevīgi.
Bez tolerances sabiedrība stagnē, attīstās “uz iekšu”. Tolerance plašā nozīmē ir ceļš uz sabiedrības domāšanas paplašināšanos: jo tā spējīgāka pieņemt tai vēsturiski neraksturīgus uzskatus un integrēt, apvienot tos ar esošajiem, tas liecina par priekšstatu, uzvedības, morāles, un no tā izrietošo politisko, ekonomisko paradigmu attīstību un maiņu.
Pētījumā, ko veikusi Stenforda universitāte, ir parādīts ļoti vienkārši — daudzveidīga skolas vide mudina uz sadarbošanos un aktīvāku izaugsmi, vienkāršāk sakot, uz labklājību un labvēlīgāku dzīves vidi.
Ir skolas, kurās mēģina šādas aktivitātes ieviest ārpuskolu darbā un par to liels prieks, jo bērniem tas nozīmē iespēju pēc skolas absolvēšanas būt gatavākiem šai mainīgajai, globālajai pasaulei.
Grafika no pētījuma par tolerances ietekmi uz reģionu ekonomisko attīstību: “Talent, Technology and Tolerance in Canadian Regional Development” [2]
Ierosinājums:
Viens no spēcīgākajiem tolerances apgūšanas instrumentiem ir kopēji mākslas priekšnesumi. Starp-paaudžu, starp-kultūru, starp-etniskie. Daudzviet izplatīti ir teātra izrāžu iestudējumi kā viens no šādiem kopēju mākslas priekšnesumu veidiem. Ir arī dažādas “team-building” prakses, ko var praktizēt skolās, jo tās apvieno sevī komunikācijas, stratēģiskās domāšanas, sadarbības un daudzas citas prasmes.
Latvijas visnotaļ nacionāli sašķeltajā sabiedrībā, starppaaudžu sadarbība varētu būt tā, kas kopējos pasākumos ir iespējama visās skolās, un starp vecākiem-skolotājiem-skolēniem, var radīt ļoti ievērojamu tolerances praksi.
Avoti:
[1] Context Modularity of Human Altruism, Science 9 December 2011: Vol. 334 no. 6061 pp.1392-1394DOI:10.1126/science.1202599
[3] Fukuyama, F., 1995. Trust: The Social Virtues and the Creation of Prosperity. Free Press, New York; Fukuyama, F., 1999. Social capital and civil society. Available from: http://www.imf.org/external/pubs/ft/seminar/1999/reforms/fukuyama.htm¿; Arrow, K., 1972. Gifts and exchanges. Philosophy and Public Affairs 1, 343–362; Durlauf, S., Fafchamps, M., 2005. Social capital. In: Aghion, P., Durlauf, S. (Eds.), Handbook of Economic Growth, vol. 1, 1st ed. Elsevier, pp. 1639–1699
[4] World Happiness report, Edited by John Helliwell, Richard Layard and Jeffrey D. Sachs: director, The earth Institute, Columbia University.
[5] World Happiness report, Edited by John Helliwell, Richard Layard and Jeffrey D. Sachs: director, The earth Institute, Columbia University Chapter 4. SOME POLICY IMPLICATIONS. JOHN HELLIWELL, RICHARD LAYARD AND JEFFREY SACHS, http://www.earth.columbia.edu/sitefiles/file/Sachs%20Writing/2012/World%20Happiness%20Report.pdf
Cilvēka “operatīvā atmiņa”. Var un vajag attīstīt, lai labāk mācītos.
Attēla avots *
Attēla paraksts: viadukts spēj izfiltrēt un izlaist caur sevi lielu transporta plūsmu. Gluži kā “operatīvā (darba) atmiņa” spēj vai nespēj “izlaist cauri” un apstrādāt lielu informācijas daudzumu.
Pētījumu un publikāciju citāti:
“Darba(operatīvā) atmiņa saistīta ar spēju noteiktā laika nogrieznī grupēt un apstrādāt informāciju “mentālajā(domāšanas) darba telpā. Pašreizējā teorija, kas balstīta uz funkcionālās aktivitātes un smadzeņu bojājumu pētījumiem, apraksta darba atmiņu kā multi-komponentu, ko veido ierobežotas kapacitātes tīklojums, kas savieno dažādus smadzeņu garozu centrus. Tā sastāv no verbālās un vizuāli-telpiskās īstermiņa atmiņas un “centrālā izpildorgāna”, kas iesaistīts augstākās pakāpes mentālajos procesos, uzmanības un izpildfunkciju regulēšanā.” *
“Līdz šim darba atmiņu uzskatīja par pārmantojamu un fiksētu. Tomēr šobrīd ir zināms, ka to var uzlabot ar speciāli piemeklētu treniņu uzdevumiem, kas mudina cilvēkus nepārtraukti strādāt pie savas atmiņas kapacitātes celšanas.”*
“Jaunākie pētījumi liecina, ka zema akadēmiskā snieguma gadījumos maināmais lielums ir darba atmiņa. Bērniem ar darba atmiņas grūtībām ir liels risks būt nesekmīgiem.”*
“Darba atmiņa atzīta par kognitīvu procesu, kas ir vitāli nepieciešams mācoties, un var būt par iemeslu sliktām akadēmiskām sekmēm un mācību grūtībām, kā arī virknei citu problēmu. Darba atmiņa ir tieši saistīta ar literārajām un rēķināšanas prasmēm, un bērniem ar vāju darba atmiņu, uzsākot mācības skolā, var neizdoties sasniegt gaidīto prasmju līmeni lasīšanā, matemātikā un eksaktajos priekšmetos trīs gadu laikā. Pārvarot darba atmiņas pārslodzi — vai nu paaugstinot kapacitāti vai samazinot prasības, var uzlaboties mācību process.”*
Attēla avots**
Attēla paraksts: operatīvās atmiņas pārslodze varētu izskatīties šādi. Lielai informācijas plūsmai ir jāattīsta smadzeņu ceļi (neironu sinapses) starp dažādiem “vajadzīgajiem” smadzeņu reģioniem.
“Zems akadēmiskais sniegums, piemēram, vāja lasītprasme, ir bieža un nopietna problēma, un skar aptuveni 10-20 % visas populācijas. Atgriezeniskais sociālais un ekonomiskais ilgtermiņa rezultāts šādiem sarežģījumiem ir zināms. Tas nozīmē palikšanu uz otru gadu, uzvedības traucējumus, garastāvokļa un pašvērtējuma problēmas un skolas neapmeklēšanu pusaudža gados, bezdarbu un nabadzību pieaugušā vecumā.”*
“Mūsu pētījumi rāda, ja mācību procesa laikā darba atmiņā iesaistītos neironus koordinē “teta viļņi”, atmiņa ir labāka.”**
“Smadzeņu sinhronizāciju ietekmē “teta viļņi”, kas tiek asociēti ar atslābināšanos un miegainumu, arī ar mācīšanos un atmiņu formēšanos.“**
“Izmantojot elektroencefalogrammu (EEG) elektrodus, pētnieki ierakstīja neironu aktivitāti un “fona” elektriskos signālus smadzeņu reģionos, kur veidojas atmiņas. Viņi konstatēja, ka atcerēšanās notiek labāk, ja mācīšanās notiek vienlaikus, neironiem sinhronizējoties ar teta viļņiem.”**
“Atmiņai vislabāk (palīdz), ja doto vienību apstrādājam dziļi un pamatīgi, savienojot ar iepriekšējo pieredzi. Tas ir pirmais noteikums uz iemācīšanos: mēs mācāmies vislabāk, kad mācāmies pakāpeniski, būvējot jaunās zināšanas uz jau esošajām zināšanām. Patiesībā viss, kas piesaista ciešu lasītāja uzmanību tekstam, uzlabos atmiņu. Piemēram, Connor Diemand-Yauman un kolēģu pētījums Princetonas Universitātē (2010) pierādīja, ka pasniegtais teksts ar fontu Comic Sans, kas ir salīdzinoši grūti lasāms, palīdz labāk atcerēties teksta saturu, salīdzinot ar fontā Arial pasniegtu tekstu.” ***
(Pētījumu citātu tulkojumu veikuši LIAF speciālisti, kuriem nav specifiskas zinātniskās izglītības citēto pētījumu jomā. Oriģinālie pētījumu un publikāciju teksti atrodami norādītajos avotos un linkos.)
Attēla avots***
LIAF komentārs:
Šī arī ir mūsu un datora atšķirība. Informāciju mēs uztveram atbilstoši mūsu emocionālajam stāvoklim un mūsu darba (operatīvo) atmiņu var uzlabot konkrētos veidos. Un svarīgi, ka to var uzlabot jebkurš. Nevis tikai ar metodi “atkārtošana ir zināšanu māte”, bet arī efektīvi izmantojot emocijas un asociācijas.
Ja ir nodoms atmiņu uzlabot, jāsāk ar “short attention span” (“īsa uzmanības laika”) maiņas metodi. Jo, piemēram, gados jauniem cilvēkiem ir problēmas ilgstoši koncentrēties uz kādu noteiktu jautājumu — mediji jauniešus ir pieradinājuši pie šodienas dinamikas, kāda pirms 15 gadiem vienkārši nebija iedomājama.
Vēl viens faktors, ko varam uzsvērt un atkārtot paši sev — neirozinātne ir pārliecinoši pierādījusi, ka negatīvi emocionālie stāvokļi vājina mūsu darba(operatīvās) atmiņas kvalitāti.
Emocionālajam stāvoklim ir ļoti liela nozīme mūsu efektivitātes veidošanā mācību un darba procesos. Emocionālais stāvoklis informācijas apstrādē aizņem lielu daļu un ir nozīmīgs ietekmes faktors psihomentālās izpausmes kvalitātē — kā, kāpēc un par ko domājam.
Esot negatīvās emocijās, tiek aktivizēti tie smadzeņu centri, kas kavē kvalitatīvu atmiņas darbības un domāšanas procesu. Izaicinājums mūsu izglītības sistēmai — kā radīt prieku mācīties, jo sevišķi “izaicinošajos” mācību priekšmetos vai klasēs, kur skolotājam ar bērnu nav izveidojusies laba sadarbība.
Attēla avots ****
Ierosinājums:
Veidu, kā attīstīt operatīvo (darba) atmiņu, ir daudz. Mūsuprāt, atmiņas treniņi būt jāsāk, kad mācībās palielinās ķīmijas, algebras, vēstures u.c. faktoloģisko mācību priekšmetu daudzums. Protams, tas, ka mums “operatīvā (darba) atmiņa”, mācoties informāciju, ir svarīga, un ka informācija ir jāuzņem pakāpeniski, nav nekas jauns.
Svarīgi ir zināt un saprast aspektus par “teta” viļņu “stāvokli” — atslābināšanās, relaksētība, kuri nodrošina labāku informācijas uztveršanu. Tad jāņem vērā visi ieteikumi, kā skolēniem samazināt stresu, par ko rakstījām iepriekš, komentējot pētījumus par adekvātas fiziskās slodzes nepieciešamību skolu programmās. Un šie pētījumi ir labs atgādinājums visiem ne tikai par to, ka atmiņas jauda, kapacitāte ir uzlabojama, bet arī par to, ka šis instruments ir jāattīsta, jo tas noderēs visu mūžu un palīdzēs daudz efektīvāk apgūt arī mācību priekšmetus.
Attēla avots: *****
Attēla paraksts: viens no veidiem, kā trenēt “mentālo” atmiņu. Pēdējā laikā gan kā iedarbīgākas aktualizējas tieši asociatīvā un emociju iesaistīšanas prakse.
Mendeļa “fiksēto smadzeņu” mīts pēc 200 gadiem ir beidzies. Smadzenes mainās — neiroplasticitāte.
Foto avots:*
Pētījumu, grāmatu un publikāciju citāti:
“Pēdējo divu gadsimtu garumā kā valdošais viedoklis zinātnes un medicīnas pasaulē dominēja Mendela ģenētikas skatījums. Tas nozīmē — “jūs kļūstat par tiem, ko jūsu vecāki jums ir devuši” un “ situāciju nevar uzlabot, vismaz ne attiecībā uz smadzenēm. Faktiski zinātnes vēsturē ilgu posmu dominēja paradigma, ka cilvēka smadzenēm ir fiksēta kapacitāte, kura vienkārši tiek “piepildīta” ar dzīves laikā uzkrātu pieredzi un atmiņām.”*
“Tomēr cilvēka smadzenēm ir milzīga spēja mainīties. Gan vecākiem, gan skolotājiem tas ir cerību pilns vēstījums.”*
“Neiroplasticitāte ir smadzeņu īpašība, kas caur mentālo pieredzi ļauj tām mainīt struktūru un funkcijas.”**
Foto avots:**
“Jaunākie pētījumi sāk atbildēt uz šiem fundamentālajiem jautājumiem, pētot pieaugušo smadzeņu plasticitāti — to spēju viegli mainīties caur pieredzi. Pretstatā vispārējam pieņēmumam, ka vecam sunim nevar iemācīt jaunu triku, parādās jauni, pārliecinoši pierādījumi tam, ka pieauguša cilvēka smadzenes ir ļoti plastiskas un viegli attīstāmas un ka cilvēks ir spējīgs uz jauniem varoņdarbiem pat pēdējās savas dzīves desmitgadēs, bet lai atmodinātu plasticitāti, nepieciešams vien kāds papildus stimuls. Zinātnieki vēsta, ka jauna pieredze var veidot nozīmīgas fizikālas izmaiņas smadzenēs tikai dažu dienu laikā un noteikti apstākļi var paātrināt šo fizisko, ķīmisko un funkcionālo smadzeņu pārveidošanos.”***
“Lieliski apstākļi mācīšanās procesiem = jauna aktivitāte -> dopomīna izraisīšanās -> tiek radīts augstāks motivācijas līmenis -> tas pozitīvi ietekmē iesaistīšanos un aktivizē neironus -> notiek neiroģenēze + pieaug sinaptiskā plasticitāte (uzlabojums jaunos neironu savienojumos vai mācībās ).”*****
“Dopamīna receptors D1 cita starpā tiek asociēts ar neironu augšanas un attīstīšanās funkciju. Palielinoties plasticitātei un šī receptora “darbības apjomiem”, tiek veikts ieguldījums kognitīvo funkciju būtiskā uzlabošanā.”****
“Četrpadsmit stundu mācības vairāk kā 5 nedēļas bija saistītas ar izmaiņām D1 piesaistīšanas potenciālā pieres daļā. Šī dopamīna D1 receptoru sistēmas plasticitāte demonstrē abpusēju mijiedarbību starp mentālo (prāta) aktivitāti un smadzeņu bioķīmiju in vivo (organismā).” ****
(In vivo — http://www.medterms.com/script/main/art.asp?articlekey=4034)
“Pētījumi liecina, ka mielīns (nervu šķiedru apvalks) rodas ilgstoša treniņa rezultātā. Stabils mielīna apvalks nodrošina optimālu elektrisko signāla stiprumu, ātrumu un precizitāti dodoties caur nervu šķiedrām.” ******
LIAF komentārs:
Smadzeņu plasticitātes princips apstiprina, ka katram ir iespējas attīstīt savas smadzenes un sevi jebkurā virzienā.
Šis, mūsuprāt, ir vēl viens pierādījums tam, cik lielā mērā izglītība var palīdzēt mums visiem attīstīt savus talantus. Vienīgais šķērslis šī lielā potenciāla kvalitatīvai izmantošanai ir izglītības cilvēku, vadītāju, politisko kūrētāju nezināšana un/vai slinkums. Ja mēs izvirzām mērķi, tad, pieliekot gribasspēku, sistemātisku darbu un neatlaidību, varam apgūt jaunas prasmes, profesionālas iemaņas, zināšanas.
Smadzeņu darbības google princips — kurus neironu ceļus lietojam, tos stiprinām, attīstām, jeb — kuru informāciju lietojam, to vairojam, apliecina, ka tas, ar ko nodarbinām sevi ikdienā, nosaka virzienu, kurā attīstāmies, ar ko nodarbojamies, kam veltām uzmanību, kā reaģējam un izturamies pret apkārtējās vides faktoriem — ģimenes, darba kolektīva, mācību vides attiecībām, negaidītiem notikumiem, savu mērķu un plānu realizāciju, pret informatīvo un fizisko vidi — laika apstākļiem, apgaismojumu, krāsām utt. Tas viss darbojas kā investīcija kādās no mūsu spējām, prasmēm nākotnē.
Foto avots:***
Foto paraksts: Pat Homēram Simpsonam varētu palīdzēt attīstīt smadzenes.
Ierosinājums:
2011. gadā LIAF pārstāvjiem bija tikšanās un saruna Somijas Izglītības ministrijā. Viņi bija informēti par dažādiem neirozinātnes pētījumiem un saskaņā ar šiem pētījumiem ieviesa pārmaiņas savas valsts izglītības sistēmā. Vispirms, protams, tas bija “jāpārdod” politiķiem, kas, kā zināms, ne uzreiz, tomēr izdevās.
Latvijā vajadzētu tāpat. Mācību kursi par jaunākajiem atklājumiem zinātnē un uz to bāzes radītas mācību metodes, un stratēģija, kā to ieviest Latvijas izglītības sistēmā. Un, iespējams, kursi ne tikai IzM, bet arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas cilvēkiem, lai viņi izprot jēgu un pamatojumu, ko un kāpēc mainīt, turklāt būtiski mainīt vairākus iesīkstējušos izglītības sistēmas principus.
Meklējot risinājumu situācijai, šobrīd strādājam pie “Vispusīga intelekta” online un klātienes kursu satura veidošanas un mācību sistēmas izveides. Lai ar mēdiju tīklu un klātienes kursu palīdzību cilvēkiem būtu pieejama informācija, kas atvieglotu visiem izglītības ikdienas procesā iesaistītajiem (šeit es nedomāju IzM un Saeimas cilvēkus, jo viņi profesionāli ikdienā ar izglītības procesu ikdienu un profesionālās attiecībās ar bērniem, vecākiem ikdienā nesastopas un stagnatīvās izglītības sekas tiešā veidā neizjūt).
Efektīvai izglītībai mērķtiecīgi jāattīsta dažādu smadzeņu zonu aktivitāte.
Attēlā: fragments no grāmatas “Zili brīnumi” vāka, Autors Aldis Kalniņš.
Pētījumu un publikāciju citāti:
“Kreisā smadzeņu puslode ir tā, kas nodrošina runātspēju, jo kā zināms — tā ir noteicošā par visām aktivitātēm, kas saistās ar valodu, aritmētiku un analīzi. Labā puslode, lai gan „mēma” un spēj saskaitīt tikai līdz 20, ir pārāka par kreiso puslodi, piemēram, cita starpā telpiskās saprašanas ziņā — spēj saprast kartes vai atpazīt sejas.”*
“Testos par verbālajām, vizuāli telpiskajām un rēķināšanas spējām (mērījumi par matemātikas spējām, kas nepieciešami ikdienas dzīvē un grafiku, tabulu izprašanai), muzicējošie uzrāda augstāku punktu skaitu nekā tie, kas nemuzicē. Tāpat mūziķi, salīdzinot ar tiem, kas nemuzicē, ieguvuši arī augstākus rezultātus IQ testos.”**
“Mēs esam atzīmējuši pārsteidzošu korelāciju starp nodarbošanos ar vizuālo mākslu un [matemātiskās] rēķināšanas prasmi. Mērīts ar Woodcock-Johnson 3. aprēķinu metodi. Mēs arī identificējām mērenu korelāciju (r=0.40, p<0.01) starp ārpusskolas mūzikas nodarbībām un to, cik labi bērni spēj atcerēties skaitļu virknes (CTOPP Skaitļu atmiņas tests). Šis tests ir nozīmīgs rādītājs par īstermiņa atmiņu, kas ir svarīga kognitīvo spēju attīstīšanai, tai skaitā rēķināšanai ar lielākiem skaitļiem.”**
“Fiziski vingrinājumi var uzlabotu mācību procesu “trīs līmeņos”: pirmkārt, tie optimizē domāšanas procesu, lai uzlabotu modrību, uzmanību un motivācijas spēju; otrkārt, tie sagatavo un veicina nervu šūnu apvienošanos, kas ir galvenais mehānisms, lai pieslēgtos jaunai informācijai; un, treškārt, tas stimulē jaunu nervu šūnu izstrādi no cilmes šūnām hipokampā.”***
Attēla paraksts:
Cik no šajā grafikā redzamajām pārbaudēm ir attiecināmas uz mākslas, fiziskās slodzes, sociālo prasmju attīstīšanu? Fizkultūra, māksla nav īsti “saskaņojami izmērāmas”, bet “gala pārbaudījuma konceptā” tām būtu jābūt — tas kaut vai liecinātu, ka notiek “pilnvērtīga” smadzeņu attīstīšana?****
LIAF komentārs:
Neirozinātne un izglītība ir nedalāmas pēc būtības, jo nemitīgi tiek pētīti, meklēti un atklāti arvien jauni, efektīvāki un noturīgāki ilgtermiņa attīstības veidi. Vai izprotam mācību priekšmetu savstarpēju mijiedarbību — ka, piemēram, fizkultūras skolotājs palīdz matemātikas skolotājam? Vai arī, ka matemātikas skolotājs palīdz mūzikas skolotājam? Šie ir, mūsuprāt, unikāli pētījumi, kas diemžēl apliecina, ka šobrīd mūsu izglītības sistēma savā ziņā apspiež bērnu kognitīvo spēju attīstību ar vienpusēju mācību procesu. Bet to nav sarežģīti mainīt. Tikai izglītības darbiniekiem ir vajadzīgas zināšanas un vecākiem — izpratne par notiekošo.
Pārzināt smadzeņu darbības principus, lai apzināti un efektīvi mācītos un pilnvērtīgi realizētos dzīvē visā mūža garumā — tas ir iespējams, ja paši esam ieinteresēti uzzināt un savā ikdienā ieviest un praktizēt jaunu, zinātniski pierādītu informāciju par mūsu smadzenēm.
Foto no Latvijas Intelektuālās Attīstības fonda 2012. gada augustā organizētajām skolotāju “Vispusīga un balansēta intelekta” mācībām.
Ierosinājums:
Tamdēļ šeit atkal derēs tikai un vienīgi — izvērstu zinātnisko pētījumu plus prakses pildīti, Intensīvi, aizraujoši kursi Latvijas Izglītības cilvēkiem par smadzeņu attīstīšanu. Jo 21.gadsimtā izglītības cilvēkiem ir jāzina neirozinātne. Lai neturpinātu aizkavēties vēsturē. Kā bez zināšanām var saplānot fiziskās slodzes, mūzikas, mākslas īpatsvaru mācību programmās? Un tieši kādai jābūt tai mūzikai vai sportam? Un kādā secībā?
LIAF veidoja divu dienu mācību pilotkursu skolotājiem 2012.gadā (te vairāk atsauksmes par mācību kursu: http://www.intelektam.lv/?cat=4&subcat=6. Kas zīmīgi, tieši kursu otrā diena, kurā bija smaga, intensīva un blīva informācija, skolotājiem bija patikusi labāk, jo bija kā palīdzība skolotājiem darbā ar pašu un bērnu stresu, agresiju, apātiju.
No LIAF pieredzes var teikt, ka, mūsuprāt, būtu vajadzīgi vismaz 3 dienu kursi kaut vismaz skolu vadošajam personālam un tiem skolotājiem, kuri ir līderi skolotāju kolektīvos. Neirozinātne ar nelielu endokrinoloģijas papildinājumu var palīdzēt izprast ļoti daudz: starpdisciplināri mācību procesi, balanss, smadzeņu zonu darbības maiņa un dažādu zonu aktivizēšana pārmaiņus ikdienas darba un mācību procesos, pastāvīgs “smadzeņu fitness”, fiziskās slodzes balanss, kvalitatīva atpūta, izpratne par stresoriem un stresa mazināšanu, relaksāciju, veselīgs uzturs, pietiekama ūdens daudzuma lietošana ikdienā, kvalitatīvs miegs, izpratne par konkrētu metodiku darbam ar saviem fiziskajiem un psihomentālajiem stāvokļiem.
Foto avots:*****
Daces Austras Balodes (LU PPMF Pedagoģijas maģistrantūras studentes) komentārs par vispusīgas, balansētas smadzeņu darbības un attīstības nozīmi Latvijas Intelektuālās Attīstības fonda organizēto “Vispusīga intelekta” kursu laikā:
“Runājot par smadzeņu darbību, tā vēlreiz jāpārvērtē. Jaunākie pētījumi neiropsiholoģijā liek citādāk raudzīties uz procesiem, kas notiek cilvēka smadzenēs, īpaši uz informācijas apstrādi un uzkrāšanu, pamatojoties uz cilvēka veseluma izpratni. Ja pagājušā gadsimta 80. gados valdīja uzskats, ka visi smadzeņu darbības procesi norit pārskatāmā duālismā (strikti nodalot tos, kas norit kreisajā un labajā puslodē), tad 90. gadu sākumā (līdz ar iespējām, ko pavēra jaunās tehnoloģijas) smadzeņu darbības procesus uztvēra daudz kompleksāk. Ernests Pepels norāda, ka ilgu laiku valdošais uzskats, ka smadzeņu darbības procesi norit nevis savstarpēji saistīti, bet izolēti, ir maldinošs. Līdz ar to zinātnieki ir kļūdījušies, sadalot smadzenes noteiktās funkcionālās zonās. Zinātnieki varēja pierādīt, ka „nekas nenotiek mūsu galvā bez dažādo smadzeņu zonu līdzdalības.” (Pöppel, 1992, 3) (I.Tiļļa) Ja agrāk uzskatīja, ka mācīšanās ir tikai racionāls process, tad, pamatojoties uz iepriekš minēto, jāsecina, mācīšanās kā process balstās uz informācijas novērtēšanu, kas saistīta ar emocijām.” (Tiļļa43. lpp.) Jāsecina, ka Latvijas skolās hroniski trūkst tādu mācību metožu, arī priekšmetu, kas konkrēti attīstītu labo smadzeņu puslodi. Kā rezultātā mēs iegūstam loģisko, bet ignorējam radošo caur to, ka neatbalstām vizuālās mākslas, mūzikas nozīmi. Un nebūs mūsu skolās radoši un inovatīvi domājošu jauniešu, ja tas netiks mainīts valstiskā līmenī, saliekot pareizos akcentus, kas to var sekmēt un attīstīt.”
Smadzeņu informācijas atlanti ar pētījumiem, publikācijām, skaidrojumiem un uzskatāmu vizuālo u.c. informāciju:
Skolēnu spēja mācīties, motivācija mācīties atkarīga no mācību vadītāja. Skolotāju kvalitāte — multifunkcionalitāte, pašattīstība.
Pētījumi norāda, ka “studenti, kuri nav iesaistīti mijiedarbībā ar skolotāju, saņem atbildes, kas turpmāk vēl vairāk mazina viņu motivāciju. Ārkārtīgi svarīga ir studenta — skolotāja attiecību, savstarpējās mijiedarbības nozīme, lai veicinātu studenta motivāciju mācīties.”*
“Procesu vadītājiem piešķirtās autoritātes dēļ ir disproporcionāla ietekme uz to cilvēku noskaņojumu, kurus viņi pārvalda.
Emocijas un negatīvi instinkti nomāc kognitīvos procesus un ietekmē, kā uztveram apkārtējo vidi.
Negatīvas emocijas izplatās ātri, tās ir īpaši toksiskas.
Vissvarīgākais, ko līderi, vadītāji var uzlabot, ir — spēju efektīvi apzināties, kas motivē viņus un viņu lēmumu pieņemšanas procesus.”**
“Multifunkcionalitāte tiek uzskatīta ne tikai par kolektīva darba neaizstājamu sastāvdaļu, bet būt multifunkcionāliem kopumā ir labi arī padotajiem, un tiek uzskatīts, ka tā palielina gandarījumu par procesu un vēlmi iesaistīties.
Atkarībā no tā, kāda pārvaldības politika ir spēkā, un atkarībā no kolektīvu sociālās dinamikas, multifunkcionalitāte var izraisīt gan prasmju nepilnīgu izmantošanu, gan arī pārslodzi.”***
“Patiesumam (autentiskai uzvedībai) ir nozīme, jo nav iespējams ilgstoši tēlot pozitīvismu. Var spēlēties ar sejas izteiksmēm, teikt, ka jūti vienu, bet patiesībā just pavisam ko citu. Patiesība nolasīsies ar balsi, sejas izteiksmēm. Jāmācās fiksēt un menedžēt savu attieksmi.”**
LIAF komentārs:
Milzīga, ārkārtīgi liela slodze un atbildība ir uz skolotājiem. Ja mēs ņemam nopietni zinātniski pierādītos faktus, ka skola, skolotāji maina skolēnu iedzimtību smadzeņu, gēnu aktivitāšu līmenī, tas uzliek lielu atbildību uz visu sabiedrību, valsti — kā skolotājiem palīdzēt.
Piemēram, cik zinātniski precīzas, kvalitatīvas ir skolotāju profesionālās mācības. Vai Latvijas augstskolas to piedāvā? Pat ja neņem vērā pēdējo mēģinājumu pārbaudīt mācību kvalitāti, laikam tas būtu skaidrs, ka tas nav pasaules līmenis, ko vajag Latvijai.
Ir daudzi zinātnes pētījumi, kas apgalvo, ka sevis izpratne, analīze un arī vēl pagaidām plašākai sabiedrības daļai nezināmais jēdziens “pašapzinātība” jau tiek praktizēti un attīstīti teju vai visās augsta līmeņa menedžmenta mācībās, personības attīstības kursos lielākajās pasaules kompānijās ne tikai vadošo, bet arī vidējā un zemākā menedžmenta darbinieku vidū. Kā ir Latvijā ar skolotāju spējām?
Tātad status quo par esošo stāvokli skolās ir negatīvs, bet cerības raisa fakts, ka Latvijas jauniešiem ir vēlme kļūt par skolotājiem. Valsts uzdevums — dot pasaules līmeņa, kvalitatīvu iespēju to realizēt.
Piedodiet, atkārtošos — skolotājs ir vissvarīgākā profesija valsts, nāciju ilgtermiņa cerību realizācijai un skolotājs ir meistars: komunikācijā, empātijā, labestībā, aizrautībā par savu tēmu, sadarbībā u.c. Tas nav vienkārši, vai ne?
Kaut arī pamatprincipi cilvēkiem, kuri vada citus, skanētu it kā vienkārši: a) esi aktīvs, dari un iepazīsti sevi; b) analizē un maini sevi; c) izproti citus. To pārtulkojot varētu teikt — tā ir mācīšanās visu mūžu, lai palīdzētu citiem. Augstas raudzes personības.
Grafikas paraksts:
Ko skolotāji ASV ir uzskatījuši par nepieciešamu, lai uzlabotu savu darbību: “Proffesional development” un “Supportive leadership” — kā vienas no galvenajām.**
Ierosinājums:
Augstas kvalitātes mācības augstskolās + kursi, kursi un vēlreiz intensīvi mācību kursi skolotājiem, direktoriem. Un nevis atskaite vai ķeksis kvalifikācijas paaugstināšanai, bet tiešām pasaules labāko menedžmenta un skolotāju kursu līmenī. Lai skolotājiem no tā tiek ne tikai 50 lati klāt pie algas par kvalifikācijas celšanu, bet arī zināšanas, prasmes, risinājumi, kā labāk vadīt mācību un emocionālos procesus skolā. Kā arī savā dzīvē!
“Iespējamās misijas” skolotāju mācības šobrīd ir labākās valstī — kāpēc tās netiek ieviestas arī Latvijas augstskolās, kuras gatavo nākošos skolotājus? Disonanse kvalitātes standartos? Iespējams, bet tas ir valstiski, politiski jārisina.
Jā, “Iespējamā misija” rāda paraugu, precedentu, ka pieeja skolotāju apmācībām var būt efektīva, izmantojot jaunākās mācību metodes no dažādiem personības attīstības un menedžmenta, līderu attīstības kursiem. Un tādām ir jābūt pieejamām visiem topošajiem Latvijas skolotājiem, ja reiz šobrīd “Iespējamā misija” ir labākais, kvalitatīvākais, kas Latvijai ir.
Iedzimtība ir maināma. Vide ietekmē, kādi gēni tiks aktivizēti.
Pētījumu avoti: *John F. Helliwell and Shun Wang. The state of world happiness. **Lobo, I. & Shaw, K. (2008) Phenotypic range of gene expression: Environmental influence. Nature Education 1(1). ***National Scientific Council on the Developing Child, Center on the Developing Child at Harvard University (2004).
Pētījumu citāti:
“Katram no mums ir sava gēnu aktivitātes kombinācija. Par kādu personu kļūstam, ir atkarīgs no vides, kurā noteikti gēni aktivizējas.”*
“Gandrīz katrs mūsu attīstības un uzvedības aspekts tiek ietekmēts gan no personīgās pieredzes, ko gūstam vidē, gan gēnu aktivitātes konfigurācijas. Svarīgi arī atcerēties, ka gēni nav negrozāms mantojums. Gēni ir aktīvi visu mūsu dzīvi, ieslēdzot un izslēdzot savu ekspresiju, atbildot uz apkārtējo vidi. Vides faktori ietekmē un maina gēnu ekspresiju, kamēr gēni definē, kā mēs atbildēsim uz dažādām vides izmaiņām. Piemēram, nepieciešamās aminoskābes mēs iegūstam ar uzturu, ko lietojam, un šo uzturvielu iekļaušanos mūsu ķermenī nosaka mūsu gēni. ”**
“Bērni pieredz pasauli kā savstarpējo attiecību vidi un šī pieredze skar visus bērnu attīstības aspektus. Ja vērtējam bērnus savstarpējo attiecību vides kontekstā, skolu uzdevums nav tikai attīstīt precizitāti un ciparu zināšanas. Skolai jābūt spējīgai radīt bērniem pieredzi pozitīvām attiecībām ar skolotājiem, bērniem un citiem pieaugušajiem, attīstot emocionālās prasmes un spēju sadarboties.” ***
Grāmatas “Zili Brīnumi” ilustrācija. Autors Aldis Kalniņš
LIAF komentārs:
Kas atstāj ietekmi uz gēnu ekspresiju? Praktiski viss. Emocionālā vide: piemēram, vērtības, attieksme un attiecību ētika, pašmenedžmenta principi. Intelektuālā vide: piemēram, domāšanas, analīzes kvalitāte mācību procesā, atbildība, inovācijas, zinātne, māksla un mūzika. Fiziskā vide: piemēram, krāsas, gaisma, telpu iekārtojums, izvietojums, tehnoloģiju pieejamība.
Skola ne tikai var mainīt, bet MAINA gēnu aktivitāti. Uz labu vai uz …
Skola var palīdzēt attīstīt IQ un EQ, bet var arī tieši pretēji — radīt pretestību pret mācīšanos, aizvērt, būt piemērs gan zemai ētikai, gan arī burvīgām, iedvesmojošām cilvēciskajām attiecībām.
Ierosinājums:
Valstij un izglītības cilvēkiem nāksies agri vai vēlu akceptēt, ka sabiedrība un skola būs atbildīga par jaunieša attīstību ārpus ģimenes. Iemesls? — Daudzi vecāki neseko savu bērnu sekmēm skolās (35,9% respondentu bērnībā ir bijuši emocionāli atstāti novārtā, bet fizisku atstāšanu novārtā pieredzējuši 27%, 46,4% respondentu bērnībā ir dzīvojuši ģimenēs, kurās ir bijusi problemātiska alkohola vai narkotiku lietošana****). Aptuveni 40 % Latvijas iedzīvotāju nav pārāk tālu no nabadzības sliekšņa un saviem bērniem laiku bieži vien nespēj veltīt.*****
Vai skolotāji šobrīd var palīdzēt? Fakts gan globāli, gan arī Latvijā — skolotājs ir viena no daudzajām ārkārtīgi stresainajām profesijām, kuras uzdevums ir sadzīvot ar 19. gadsimta izglītības konceptiem priekš 21. gadsimta bērniem, politisko batāliju atbalsīm, vecāku kultūrfrontēm klases vecāku sapulcēs un ārkārtīgi vājā līmeņa pedagogu apmācībām Latvijas augstskolās.
Piebilst laikam lieki, ka primāra ir IzM cilvēku un arī skolu direktoru izglītošana. Bet ar to būs par maz. Ja daudzus izglītības jautājumus var atrisināt salīdzinoši nedārgi, tad šis prasa lielākas investīcijas mācību kursiem izglītības cilvēkiem par visu, kas saistīts ar vides ietekmi uz gēnu aktivitāti. Bet, lai tik nopietni sāktu šīs lietas izskatīt, Latvijas izglītībai ir jābūt Latvijā primārai arī politiski un jābūt izcili spēcīgai IzM, jo šie lēmumi maina Latvijas nākotnes genoma aktivitāti.
*Avots: John F. Helliwell and Shun Wang. The state of world happiness.
**Avots: Lobo, I. & Shaw, K. (2008) Phenotypic range of gene expression: Environmental influence. Nature Education 1(1) ***Avots: National Scientific Council on the Developing Child, Center on the Developing Child at Harvard University (2004).
****Slimību profilakses un kontroles centra 2011. gada pētījums par Latvijas jauniešu bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi.
Pirms diviem mēnešiem starptautiska uzņēmuma īpašnieks lūdza palīdzību izveidot mācību sistēmu, kurā iemācīt prasmes skolu un universitāšu absolventiem, kas vēlas pie viņa strādāt.
Viņam uzņēmumā vajadzīgās prasmes: spēja ātri mācīties, uzņemties iniciatīvu, nebaidīties kļūdīties un labot kļūdas, komunikācija, ētika, atbildība, sadarbība, darbs ar stresu, radošums, u.c.
Skan pašsaprotami, vai ne?
Ja ir šīs prasmes, visticamāk, vai nu būs priekšrocības atrast darbu vai pat arī pašam kļūt par uzņēmēju.
Ko no šīm dzīvei vajadzīgajām prasmēm māca izglītības sistēma?
Absolūtajā vairumā pasaules valstu, galvenokārt atpalikušo, atsakās to uztvert kā savu pienākumu — iemācīt dzīvē nepieciešamās prasmes. Pietiek ar mācību priekšmetiem, kur var izmērīt sekmes ar atzīmēm. Arī Latvijā pagaidām. Oficiālā izglītības akadēmiķu, konservatoru atbilde: skolotāji un skolas vide daudz ko no tā netieši skolā iemāca. Izglītībai ar to nav jānodarbojas. Un ir interešu pulciņi vai entuziastiski skolotāji.
Traģiska, neapskaužama situācija gan skolotājiem, gan bērniem.
Jo tā ir pilnīga laimes spēle skolniekiem. Kāpēc? Ja negadās labi skolotāji vai arī ja neesi piedzimis ģimenē, kurā lasa grāmatas, spriež par ētiku, uzņēmēja garu, tad visticamāk, tu nevarēsi pat tikt pie tā, lai sāktu realizēt to potenciālu, kas skolniekā kā topošajā uzņēmējā, zinātniekā, režisorā, žurnālistā, politiķī vai ārstā ir. Jo šībrīža izglītības sistēmai dzīves prasmes nav jāmāca.
Tātad, ja kāds runā par Latvijas nākotni, tad turat īkšķus un cerat, ka skolās ir labi skolotāji, direktori, kuri ir spēcīgas personības un dzīves piemēri. Jo izglītības sistēma izglītošanos ir pārvērtusi par sociālās nevienlīdzības ruleti. Ja “nepaveicas ar skolotājiem” vai “nepaveicas ar ģimeni”, tad izglītības sistēma par jūsu spējām strādāt globālajā ekonomikā neatbild.
Risinājums?
50% no izglītības sistēmā pavadītā laika skolēniem būtu jāapgūst tā sauktā “neformālā izglītība”, kurā ir vismaz kaut kas no tā, ko ļoti daudzviet vajag praktiski dzīvē.
Vai daudz prasīts? Man šķiet nē — jo ir runa par Latvijas nākotni.
Svarīga piezīme: lai tas realizētos, izglītības sistēmas pārvaldītājiem ir jāpārzina “neformālās izglītības” plašais iespēju lauks, kā arī neirozinātnes, endokrinoloģijas un citu zinātņu jaunākie atklājumi par efektīvu mācīšanos.
Nav vienkārši? — jā, bet izglītība arī ir ļoti liela atbildība un pedagoģija ir viena no lielākajām mākslām.
Attēla avots *
Attēla avots**
Attēlā: fragments no grāmatas “Zili brīnumi” vāka, Autors Aldis Kalniņš.
Grāmatas “Zili Brīnumi” ilustrācija. Autors Aldis Kalniņš
Zuargusa blogs 
