20 svarīgi zinātnes pētījumi, kas maina izglītību. Nr. 14

aprīlis 30, 2013

.

Cilvēki mācās dažādi.* Kā tam pielāgot izglītības sistēmu, lai skolotāji un jaunieši nemocītos, bet mācītos?

* Fakts, ko zinātne ar līdz šim praktizētajām pētniecības metodēm vēl nespēj apstiprināt.

 

Preambula

Parasti mēs blogus rakstām, balstoties uz zinātnes faktiem. Kāpēc šī tēma par dažādiem mācību stiliem ir izņēmums? Jo realitātē nav akadēmisku un zinātnisku pētījumu, kas apstiprinātu šo tēzi. Bet ir daudzu ar zinātni saistītu cilvēku komentāri un atbalsts šai hipotēzei. Piemēram, Hārvardas Universitāte, kuras reputācija izglītības sfērā šaubas nerada, un tās pedagogi.

Hārvardas Univesritātes psiholoģijas profesors Hovards Gardners (Howard Gardner), 1963. gadā izveidoja “Daudzpusīgās inteliģences” teoriju, kas turpina attīstīties un ir populāra daudzviet pasaulē, arī lielākajās pasaules universitātēs. Bet leģitīmu zinātnisku testu, kas šo teoriju apstiprinātu, prakstiski nav. Tiešām paradokss, kas vēl jo vairāk paskaidro izglītības komplekso dabu. Tamdēļ šajā blogā mēs dodam jums pārskatu par šo tēmu, kas acīmredzot ir vairāk intuitīva nekā racionāla, jo šobrīd zinātne acīmredzamās cilvēku atšķirības mācīšanās procesos pēc leģitīmām empīriskām pārbaudes metodēm apstiprināt nevar.

Šajā rakstā apkoposim dažus redzējumus par dažādiem mācīšanās veidiem, kā arī ieteikumus un testus, kurus varat izmantot pēc vajadzības.

 

Citāti

“Skolas visā pasaulē darbojas uz pieņēmuma pamata, ka ir tikai viens pareizais veids, kā mācīties, un tas ir vienāds visiem. Šī sistēma ir burtiski elle tiem skolēniem un studentiem, kuri mācās citādāk.” [1]

“Ir pieejams liels daudzums literatūras par mācīšanās veidiem, bet ļoti maz pētījumu pielietojuši eksperimentālas metodoloģijas iespējas, leģitīmi (akadēmiski) testējot mācīšanās veidu pielietojamību izglītībā. Tie, kas tomēr izmantojuši atbilstošas pētījumu metodes, vairāku pētījumu rezultāti rādīja — rezultāti ir pretrunā ar populārajām hipotēzēm.” [2] un [3]


.

Hovards Gardners (Howard Gardner): Daudzveidīgā inteliģence

• Ķermeniski-kinestētiskais — tu dod priekšroku ķermena, roku un pieskārienu sajūtu izmantošanai

• Starppersonu (Sociālais) — tu dod priekšroku mācībām grupās vai kopā ar citiem cilvēkiem

• Intrapersonālais (Vientuļnieks) — tu dod priekšroku darbam vienatnē un izmanto pašmācību

• Lingvistiskais (Verbālais) — tu dod priekšroku vārdu izmantošanai — gan izrunāto, gan rakstīto

• Loģiski-matemātiskais — tu dod priekšroku loģikai, argumentācijām un sistēmām

• Mūzikālais (Dzirdes) — tu dod priekšroku mācīties ar skaņas un mūzikas palīdzību

• Vizuāli-telpiskais — tu dod priekšroku vizuālu attēlu izmantošanai un telpiskai izpratnei

• Eksistenciālais — tu dod priekšroku kolektīvām vērtībām un intuīcijai, lai saprastu citus un pasauli ap tiem

2004. gadā Gardners apgalvoja, ka “MI (Multiple intelligences) teorijai ir maz entuziastu psihometrikas vai citu tradicionālās psiholoģijas praktizētāju vidū, jo tās pieprasa psihometriskus vai eksperimentāli iegūtus pierādījumus, kas pierādītu vairāku inteliģences veidu esamību”. Saskaņā ar 2006. gada pētījumu daudzi no Gardnera inteliģenču veidiem korelē ar g faktoru, atbalstot ideju par viena dominējošā veida inteliģenci.” [4]

.

Neila Fleminga (Neil Fleming) modelis:

Viens no visbiežāk un plašāk izmantotajiem dažādu veidu mācīšanās stilu dalījumiem ir Fleminga VARK modelis (dažreiz VAK), paplašināts no agrākiem neiro-lingvistiskās programmēšanas (VARK) modeļiem.

1. Tie, kas mācās vizuāli

2. Tie, kas mācās ar dzirdi

3. Kinestētiskie un taktilie audzēkņi

.

Entonija Grasha (Anthony Grasha) un Šerilas Reičmanas (Sheryl Reichmann) mācīšanās veidu skala, izveidota 1974. gadā un saukta par Grashas-Reičmanas mācīšanās veidu skalu:

Izzināšanas un atcerēšanās tehnikas izveidotas tā, lai analizētu skolēnu izturēšanos un to, kā viņi attiecas pret mācībām:

– izvairīgais
– līdzdalīgais
– konkurējošais
– uz sadarbību vērstais
– atkarīgais
– neatkarīgais

.

“Deivids Kolbs (David A. Kolb) “Empīriskā mācīšanās teorija”:

Apvienotājs

Sadalītājs

Pielāgotājs

Sakārtotājs

Saskaņā ar Kolba modeli, ideāls mācību process iesaista visus četrus minētos veidus, lietojot tos atbilstoši situācijai. Lai mācīšanās būtu efektīva, tajā jābūt iekļautām visām šīm četrām pieejām. Indivīdiem, cenšoties izmēģināt visas četras pieejas, tie tomēr mēdz attīstīt spējas vienā pieredzes—iegūšanas pieejā un vienā pieredzes—pārveidošanas pieejā.

.

Pētera Honija (Peter Honey) un Alana Mamforda (Alan Mumford’s) modelis:

1. Pieredzes gūšana

2. Pieredzes pārskatīšana

3. Secinājumi no pieredzes

4. Nākamo soļu plānošana

Kolba eksperimentālajam modelim tika veiktas divas adaptācijas. Pirmkārt, cikla posmi tika pārdēvēti saskaņā ar vadības pieredzi lēmumu pieņemšanā/problēmu risināšanā. Otrkārt, mācīšanās veidi bija stingri jāsaskaņo ar cikla posmiem un tie tika nosaukti par Aktīvistu, Domātāju, Teorētiķi un Pragmatiķi. Šādi nosaukumi tika pieņemti, nevis balstoties uz personu raksturīgām īpašībām, bet gan šo personu priekšrocībām, kas pielāgojamas ar gribas palīdzību vai rodas kā sekas apstākļu izmaiņām.

.

Entonija Gregorka (Anthony Gregorc) modelis:

Četru uztveres īpašību un spēju kombinācijas, pamatojoties uz dominējošo (galveno) stāvokli:

1. Konkrēta secība

2. Abstrakta nenoteiktība

3. Abstrakta secība

4. Konkrēta nenoteiktība

Indivīdi ar dažādām kombinācijām mācās dažādos veidos — tiem ir dažādas stiprās puses, izprotamas atšķirīgas lietas, bet pilnīgi dažādas lietas sagādā grūtības, savukārt mācību procesā tie uzdod dažādus jautājumus.


.

LIAF komentārs:

Ņemot vērā, ka akadēmisku zinātnisku pētījumu, kas apstiprinātu šīs “dažādu mācīšanos stilu” tēzes patiesumu, nav, tad mēs LIAF ierosinājumu sadaļā ievietosim izglītības jomas akadēmiskās vides komentārus un ieteikumus par šo tēmu.

 

Ierosinājums:

Ieteikumi un komentāri par tēmu “cilvēki mācās dažādi”:

 

Un vēl vairāki citāti ar ieteikumiem noteikt mācīšanās veidus un kā tos izmanto mācībām:

“Zinātnieki Dr. Rita Dunna (Rita Dunn) un Dr. Kenets Dunns (Kenneth Dunn) (1978) rakstīja, ka “skolēni ietekmējas no: (1) tuvākās apkārtnes (skaņa, gaisma, temperatūra un dizains), (2) pašu emocionalitātes (motivācija, neatlaidība, atbildība, vajadzība pēc struktūras (sistēmas) vai elastīguma; (3) socioloģiskām vajadzībām (pašu, pāra, vienaudžu, komandas, pieaugušo vai citām), (4) fiziskām vajadzībām (uztveres stiprās puses, uztvere, laiks un mobilitāte).” Zinātnieki apstiprina, ka iespējams identificēt skolēniem raksturīgo mācīšanās veidu. Turklāt, ja skolēni tiek apmācīti veidos, ar kuriem tie spēj vieglāk sevi sasaistīt, audzēkņi saņem augstākus testu rezultātus, uzrāda labāku attieksmi pret mācībām kopumā un ir daudz efektīvāki. Šī ir pedagogu iespēja — mācīt un pārbaudīt audzēkņus viņiem raksturīgajā, pieņemākamajā veidā.” [5] 

“Viens no nozīmīgākajiem jautājumiem par tēmu “mācīšanās mācīties” ir indivīda atbildības uzņemšanās par savu mācīšanos. Cilvēkam būtu jāzina, kādi ir viņa paša mācīšanās veidi, kas tiem raksturīgs un kā pašiem saskaņā ar šiem veidiem jārīkojas. Tādā veidā cilvēks iegūst pieaugošu informācijas daudzumu bez citu palīdzības. Ja skolēns/studens pats uzņemas atbildību par savu izglītību, viņš piešķir jēgu mācību procesam. Tādējādi tiek attīstīta izpratne par savu mācīšanās veidu un cilvēks kļūst daudz apmierinātāks ar apkārtējo vidi, ar kuru mijiedarbojas. Katra izdevība mācīties cilvēkam kļūst par iespēju.” [6]

“Zināšanas par mācīšanās veidiem sniedz informāciju skolēnam/studentam par to, kāpēc viņš mācās citādāk nekā pārējie. Tas palīdz kontrolēt mācību procesu. Šis ir ļoti nozīmīgs aspekts, jo viens no svarīgākajiem mācību posmiem ir apgūt prasmi būt neatkarīgam — personībai, kas uzņemas atbildību par savu mācīšanos. Šī iemesla dēļ katram  ir jāzina savs mācīšanās veids. Tam ir jābūt daļai no mācību procesa, kas ļautu indivīdam iegūt nepārtraukti mainīgās zināšanas bez jebkādas palīdzības no citiem. Tātad pārliecība par spēju mācīties pastāvīgi pieaugs, kad katrs skolēns/studens zinās, kā viņam mācīties. Mācīties mācīties un audzēt zināšanas sev vispiemērotākajā veidā mazinās nepieciešamību pēc valdonīgas kontroles no skolotāju puses. Skolotājiem ir jāvada skolēni, kas paši uzņēmušies atbildību par savu mācīšanos, viņi ir procesa centrā un viss tiek kontrolēts.” [7]

.

Drāma kā metode, kas ietver dažādu uztveres stilu izmantošanu:

“Drāma spēj nodrošināt mācību procesam līdzīgu rezultātu, jo abos procesos tiek nodarbinātas līdzīgas prasmes, spējas.” Piemēram, drāma ietver verbāli-lingvistisko mācīšanos, izmantojot valodu, scenārija rakstīšanu, vārdu krājuma papildināšanu un lasīšanu. Intrapersonālā* mācīšanās attiecas uz drāmā ietvertajām jūtām un emocijām, raksturojot to, kā mēs katrs reaģējam kā indivīds, kamēr interpersonālā jeb starppersonu mācīšanās rodas no sadarbības ar citiem, veidojot ainu vai spēlējot lomu. Kinestētiskā** mācīšanās aktivizē izpratni par savu fizisko patību, ķermeni un darbību veikšanu. Kad skolēni no jauna rada ainas, vizuālās detaļas, inscenējumu, kustības, vietas un virzienus, ar drāmas palīdzību attīstās viņu telpiskās izjūtas mācīšanās prasmes. Loģiskā mācīšanās izriet no drāmā esošo racionālo modeļu, cēloņu un seku attiecību un citu ticamu konceptu izmantošanas. Reizēm izrādes veidošanā tiek izmantota arī mūzika vai pat valodas skanējums.

Drāma iesaista smadzenes un fizisko ķermeni realitātes imitācijas vingrinājumos, kas ir pierādījuši savu spēku un veiksmi kā mācību un treniņu metodes plašam iestāžu klāstam, tajā skaitā NASA astronautiem. Lai arī mūsu skolēni nav NASA astronauti, ar drāmas palīdzību tiek iesaistīti daudzdimensiju mācīšanās veidi, ieskaitot verbāli-lingvistisko, starppersonu, intrapersonālo, kinestētisko, telpisko, loģisko un nereti arī mūziku vai tās valodas skanējumu. Turklāt drāmai ir spēja veicināt skolēna apceri, pārdomas, kas izmantojamas spēcīgas sociālās mācību vides radīšanā, kur skolēni attīstīt runas improvizāciju un izpratni par emocionālo inteliģenci. Tātad drāma ir pievilcīga mācību stratēģija, kas veicina līdzdalības, sadarbības, paškontroles, mērķtiecīgas mācīšanās, kā arī emocionālās inteliģences prasmes.” [8]

.

Skaidrojumi un citāti:

* Komunikācija notiek pašam caur sevi, dziļu savas personības izpratni

** Kinestētisks: tāds, kas attiecas uz taustes, smaržas un garšas sajūtu

.

[5] Dunn, R., & Dunn, K. (1978). Teaching Students through their Individual Learning Styles. A Practical Approach. Prentice Hall, Reston, VA., ISBN: 10: 0879098082, 336.

[6] Coffield, F. (2004). Learning Styles and Pedagogy in Post-16 Learning. A Systematic and Critical Review. Learning and Skills Research Centre, London, ISBN: 1853389188 9781853389184.

[7] Visual, Auditory, Kinaesthetic Learning Styles and Their Impacts on English Language Teaching. Abbas Pourhossein Gilakjani Lahijan Branch, Islamic Azad University, Lahijan, Iran English Language Department, Islamic Azad University, Lahijan, Iran. Journal of Studies in Education, ISSN 2162-6952 2012, Vol. 2, No. 1

[8] Drama: Engaging All Learning Styles. Ashton-Hay, Sally (2005) Drama: Engaging all Learning Styles. In Proceedings 9th International INGED (Turkish English Education Association) Conference, Economics and Technical University, Ankara Turkey. Copyright 2005 (please consult author) Sally Ashton-Hay

.

LIAF: Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds, www.intelektam.lv

Advertisements
%d bloggers like this: