Nr.18. Pozitīvo stresu vairot un negatīvo stresu mazināt.

18 oktobrī, 2013

Cilvēkiem ir vajadzīgs stress — tas ļauj izlādēt spriedzi, negatīvismu, nogurumu. Tas ļauj uzlabot veselību.

.

EDU_Health_Stress_Performance

Cilvēki maksā par drāmu, cīņu, šausmu filmām, meklē iespējas izdejoties, piedalās sporta sacensībās, dzied korī utt. — tie visi ir lieliski veidi negatīvā stresa mazināšanai. Caur šīm darbībām asinīs tiek samazināts “stresa hormonu līmenis”  (piemēram, kortizols), kura uzkrāšanās vājina imūnsistēmu un samazina mūsu spējas paveikt to, ko esam iecerējuši.

.

EDU_Performance_And_stressposstress-4
Tamdēļ ierosinājums izglītības sistēmas cilvēkiem skolās — domāt par pozitīvā stresa vairošanu bērniem un arī skolotājiem gan stundās, gan starpbrīžos. Viens no risinājumiem — stress var būt pozitīvs, ja to ieliek spēles kontekstā, jo īpaši skolēniem. Negatīvā stresa  lielie veicinātāji — neziņa, neparedzamība, neatvēršanās. Šos stresa izraisītājus mazināt, ja ir skaidri spēles elementi, kas dod iespēju eksperimentēt un ļauties nezināmajam. Par vienu no šādām metodēm — “Enerģizētājiem” — jau esam rakstījuši, un novēlam tādus ieviest ikvienā Latvijas skolā, kur pašiem skolotājiem šķiet, ka negatīvā stresa līmenis varētu būt zemāks. Jo stress būtiski samazina spēju uzklausīt, domāt, komunicēt.

.

EDU_NegativeStressCycle

.

Par Latvijas Intelektuālās Attīstības fonda projektu “Enerģizētāji” vairāk var izlasīt šeit. Tas lielā mērā balstīts  uz Harvardas Universitātes profesora Džona Rateij (John J. Ratey, M.D., associate clinical professor of psychiatry at Harvard Medical School) pētījumiem par fiziskās aktivitātes lielo lomu stresa mazināšanā un “pozitīvā” smadzeņu darbības aktivizēšanā. Enerģizētāju ideja realizējās 2014.gadā, izveidojot projektu ”Iekustini smadzenes”, kurā 20 skolu audzēkņi demonstrēja pašu izdomātus vingrojumus. Vairāk nekā 100 vingrojumu paraugus var apskatīties un izmēģināt šeit:    https://www.youtube.com/channel/UCgYAOYox6hyzj5i7CeLdTJw.

Par Džona Rateij pētījumiem kā fiziskās aktivitātes var jūtami uzlabot smadzeņu darbību, var lasīt grāmatā Spark: The Revolutionary New Science of Exercise and the Brain vai arī šajā interneta vietnē.

EDU_World Biggest Smile (1)

Posted in Uncategorized | Leave a Comment »

20 zinātnes pētījumi, kas maina izglītību nr.17

29 jūlija, 2013

Nr. 17

Zinātnes pētījumi, kas maina izglītību. Sociālā inteliģence kopā ar Emocionālo Inteliģenci — novēli sev, saviem bērniem un Latvijai.

/Zuarguss, Latvijas Intelektuālās Attīstības fonda vadītājs/

Attiecības sabiedrībā: Daudzi pētījumi liecina, ka “vienaldzības, apātijas, radikālisma, konfrontēšanās” iezīmes cilvēka dzīvē un sabiedrībā kopumā ved uz pazeminātu dzīves kvalitāti. Tās var mazināties tikai līdz ar Sociālās un Emocionālās Inteliģences palielināšanos izglītībā, mediju telpā, cilvēku ikdienā.*

Pētījumu, publikāciju un grāmatu citāti:

1.

Sociālā inteliģence ir citu vajadzību un interešu jušana, ko dažkārt dēvē arī par jūsu “sociālo radaru”, kā attieksmi, kas raksturojama ar labvēlību un saprātīgumu, un praktisko prasmju kopums, lai sekmīgi sadarbotos ar cilvēkiem jebkādos apstākļos.

**Karl Albrecht social intelligence http://www.karlalbrecht.com/siprofile/siprofiletheory.htm

2.

Sociālā un Emocionālā Apmācība ir process, kurā mēs mācāmies atpazīt un pārvaldīt emocijas, rūpēties par citiem, pieņemt kvalitatīvus lēmums, izturēties ētiski un atbildīgi, veidot pozitīvas attiecības un izvairīties no negatīvas uzvedības. Šīs pamata prasmes ir attīstāmas, lai mūsu bērni būtu sekmīgi ne tikai skolā, bet arī dzīvē. Tiem, kuriem šīs prasmes nepiemīt, būs mazākas iespējas dzīvē būt sekmīgiem. Jo īpaši svarīgi šīs prasmes ir attīstīt jau skolas laikā tāpēc, ka tās ir saistītas ar dažādiem uzvedības modeļiem, kuriem ir ilgtermiņa ietekme uz dzīvi. Turklāt skolām ir “pieeja” praktiski jebkuram bērnam un no skolām tiek gaidīts, ka tās spēs izskolot atbildīgus pilsoņus.

*** Building Academic Success on Social and Emotional Learning

3.

Sociālā inteliģence var mazināt konfrontāciju, veicināt sadarbošanos, aizstāt fanātismu un polarizāciju, ar izpratni mobilizēt cilvēkus kopīgiem mērķiem. Patiešām, tas var būt — ilgtermiņā raugoties — viens no svarīgākajiem apstākļiem, lai mēs kā cilvēki spētu izdzīvot.

**Karl Albrecht social intelligence http://www.karlalbrecht.com/siprofile/siprofiletheory.htm

Izglītība. Sociālajai un Emocionālajai Inteliģencei pavērsies iespējas būt izglītības sistēmā, kad nomainīsies izglītības sistēmas “dominējošo akadēmiķu” pārliecība par standarta testu galveno lomu cilvēka attīstības “mērīšanā”.

Kāpēc tas ir svarīgi Lavijai un Latvijas izglītībai?

Daudzi uzskata, ka tieši Sociālās un Emocionālās Inteliģences apgūšana skolu mācību programmās ir tas trūkstošais ingredients, kas vajadzīgs cilvēka un arī sabiedrības attīstībai kapitālisma ekonomikā. Grūti nepiekrist. Nemācīt Sociālās un Emocionālās Inteliģences prasmes ne bērniem, ne arī pieaugušajiem ir tas pats kā izturēties pret cilvēku kā pret reptili. Un mums kā “reptiļiem” tiek nu jau teju simts gadus iegalvots, ka tas ir dabiski,  ka pazūd interese mācīties; būt radošiem; palīdzēt citiem; ir bail uzstāties un komunicēt; pierast, ka skolā ir normāli simulēt mācīšanos utt. Un 12 gadi skolā dara savu. “Džungļu” ētika un lēmumi, kas valda ne tikai ekonomikā, politikā, bet arī izglītībā globāli vairumā pasaules valstu, mums pašiem rāda, ka mēs samierināmies ar šo apkārt notiekošo “reptīlismu” daudzās jo daudzās dzīves jomās. Jo tā jau laikam jābūt. Un laikam nebūtu iespējas  noargumentēt, ka var savādāk, ja zinātnes pētījumi un  pasaules, kā arī Latvijas atsevišķu skolu pieredze nerādītu gaišāku, cilvēciskāku ainu.

Līdzcietības un patstāvīgas kritiskās domāšanas trūkums. Hitlera sveikšana nacistiskajā Vācijā — viens cilvēks (aplī) atšķirībā no masu psihozes pārņemtajiem cilvēkiem tomēr domā atšķirīgi. Šo cilvēku  Vācijas tā laika izglītības sistēma un arī mediji tomēr nebija spējuši “izmācīt”.  Starp citu, izglītības sistēma kopš šiem tālajiem laikiem principā nav mainījusies ne Latvijā, ne pasaulē. Un valstu politiķi, ekonomisti, banķieri, militāristi, ierēdņi, uzņēmēji utt., kā zināms, visi top izglītības sistēmās… Varam cerēt tikai uz izciliem skolotājiem un vecākiem, kuri apveltīti ar Sociālās un Emocionālās Inteliģences prasmēm…

Vai Sociālo un Emocionālo Inteliģenci ir iespējams iemācīt?

Jā, ir. Tā ir salīdzinoši nesena izglītības prakse, kas oficiāli aizsākusies ap 1996. gadu ASV. Par laimi, intuitīvi to ir praktizējuši daudzi skolotāji un skolas pirms tam. Bet kopumā šādas prakses joprojām paliek kā izņēmums no ierastā. No savas pieredzes varu teikt, ka daudziem studentiem LIAF mācībās uzmanības pievēršana savām emocijām, garīgajiem stāvokļiem un sevis līdzsvarošanas metodēm ir bijis pārsteigums, ar ko līdz šim dzīvē nebija nācies saskarties. Svarīga piezīme, ka paliekošs efekts Sociālās un Emocionālās Inteliģences apgūšanai var būt tikai mācībās, kuras ir kā minums 2-3 mēnešus ilgas (tiesa, LIAF mācību kvalitatīvā novērtējuma psiholoģiskie pētījumi uzrāda pozitīvas izmaiņas arī pēc 2-3 nedēļām).

148220_565839063442949_752022407_n

Citu cilvēku izpratne. Vai ir kāds dzīves posms, kad saprast pretējā dzimuma pasaules uztveri nav svarīgi? Jautājums, kuru izglītības sistēmas droši vien ilgi negribēs uzskatīt par daļu no sava pienākuma, jo jautājums tiešām ir ļoti komplekss un prasa labi apmācītu mācību personālu.

Daži piemēri.

Vienā no Latvijas skolām — Jūrmalas Alternatīvajā skolā — diena sākas ar tā sauktajiem “mazajiem rīta apļiem”, kuros skolēni iemācās stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, atziņām, mācoties sevi izteikt, atklāt, noformulēt un uzklausīt citus. Prognozējamais rezultāts? – nākotnē tā būs šo bērnu spēja adaptēties un attīstīt sevi mainīgajā globālajā darba tirgū un personiskajā dzīvē. Un kāpēc mēs to neieviešam izglītības sistēmā? Varbūt tāpēc, ka šajā virzienā visintensīvāk būtu jāmācās “izglītības ministrijas ekspertiem”. Jo pirmām kārtām tieši viņiem ir jābūt par Sociālās un Emocionālās Inteliģences izpratējiem un arī praktizētājiem, kas neapmaldītos šīs teorijas trijās priedēs. Jo ar standarta testiem sevi un mācību procesu šeit tik vienkārši neizmērīsi. Kas vēl vairāk sarežģī šo jautājumu, ka šeit ir ietvertas daudzas personības attīstības metodes, kādas sastopamas daudzās psiholoģijas nozarēs, neirozinātnes atklājumos, “neformālās izglītības” un arī meditācijas praksēs, kuras pēdējās desmitgadēs ir pieejamas neskaitāmās Rietumu pasaules universitātēs.****  Varētu pat teikt, ka šajā jomā ir veselas 4 priedes, kuras teorijā varbūt ir vienkāršas, bet praksē ir 4ās dimensijās… Gluži kā dzīve.

Video par Sociālo un Emocionālo Inteliģenci:

Iesaku šo Emotional Intellligence on-line kursu Coursera, kurā apvienoti neirozinātnes atklājumi, skaidrojot Emocionālās Inteliģences nozīmi un ietekmi. Šeit saite uz kursu.

https://www.coursera.org/course/lead-ei

Pētījumus varat atrast šeit:

* Promoting Social and Emotional Learning; by Maurice J. Elias, Joseph E. Zins, Roger P. Weissberg, Karin S. Frey, Mark T. Greenberg, Norris M. Haynes, Rachael Kessler, Mary E. Schwab-Stone and Timothy P. Shriver; http://www.ascd.org/publications/books/197157/chapters/The-Need-for-Social-and-Emotional-Learning.aspx

**Karl Albrecht social intelligence http://www.karlalbrecht.com/siprofile/siprofiletheory.htm

*** Building Academic Success on Social and Emotional Learning: What Does the Research Say? Joseph Zins, Roger Weissberg, Margaret Wang and Herbert J. Walberg, Editors; Foreword by Daniel Goleman

****Cambridge University, UK, http://www.cusu.cam.ac.uk/societies/directory/sammed

http://books.google.lv/books?id=MuDGDHCb_iwC&pg=PA151&lpg=PA151&dq=free+Building+Academic+Success+on+Social+and+Emotional+Learning&source=bl&ots=oFevebMEB_&sig=ZepnHpLMEbER75GUq-AZk0LI5N4&hl=en&sa=X&ei=Z3n1UZD5M6a24ASbioDgCA&ved=0CFgQ6AEwAw#v=onepage&q=free%20Building%20Academic%20Success%20on%20Social%20and%20Emotional%20Learning&f=false

LIAF: Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds, www.intelektam.lv.

Posted in Uncategorized | Leave a Comment »

20 svarīgi zinātnes pētījumi, kas maina izglītību. Nr. 16

9 jūlija, 2013

Tolerance sabiedrībā veicina inovētspēju un ekonomisko izaugsmi. Izglītība spēj to attīstīt.

Cik ātri uztveram jauno atkarīgs arī no tolerances.

Pētījumi, raksti, publikācijas:

Stenforda universitātes un MIT pētījums Mostarā (Bosnija un Hercegovina), kur pastāv gan segregatīvās, gan integratīvās skolas. Jaunieši no integratīvām skolām demonstrēja lielāku gatavību sadarboties un lēmumos orientējās uz visas sabiedrības labklājību, pretstatā nacionālo skolu skolēniem, kuru izvēles bija vērstas uz pašlabumu. Pētījuma rezumē, ka sabiedrības etniski sašķelta pastāvēšana kavē tās spēju sadarboties, kamēr altruisms šo spēju stiprina. Nacionālo grupu segregācija vai integrācija sabiedrībā būtiski ietekmē sabiedrības ienākumu līmeni. [1]

http://www.sciencemag.org/content/334/6061/1392.abstract

 http://elementy.ru/news/431722

“Pētījumos 40 gadu periodā vairāk kā 60 valstīs Inglhārts (Inglehart 2003, 2005) identificē toleranci, jeb tas, ko viņš dēvē par “pašizpausmi” (self-expression), kā kodolu jaunai vērtību sistēmai, kas saistītas ar augstāku IKP līmeni un ekonomisko izaugsmi. Mākslinieku, geju/lezbiešu klātesamība iedzīvotāju vidū atspoguļo vērtības reģionā, kas ir atvērtas (open-minded), tolerantas pret risku, un orientētas uz pašizpausmi (self-expression)” [2]

Šķeļot sabiedrību, tiek bremzēta valsts ekonomiskā attīstība. Sociālais kapitāls ir ekonomisko attīstību veicinošs resurss.  [3]

“Sabiedrību par veiksmīgu var saukt tad, ja starp cilvēkiem ir augsts savstarpējas uzticības līmenis — gan ģimenē, gan starp kolēģiem, draugiem, svešiniekiem un arī institūcijām, piemēram, valdību.” [4]

“Sociālā uzticēšanās veicina apmierinātību ar dzīvi. Augsta sociālā uzticība ir balstīta uz spēcīgu savstarpēju cieņu starp cilvēkiem, tostarp visu vecumu, dzimumu, tautību un sociālo grupējumu pārstāvjiem. Valdības stratēģija šo uzticēšanos var veicināt, īstenojot iekļaušanas politiku (arī izglītībā), kas nodrošina to, ka ikviens var piedalīties maksimāli pilnīgi un vienlīdzīgi.” [5]

“Pieaugot tolerances līmenim valstī, palielinās cilvēktiesību ievērošanas līmenis. Tāpat, palielinoties indivīdu tolerances līmenim, veidojas sabiedrības atbalsts demokrātiskai valdībai, interese par politiku, kā arī autoritārisma un tam līdzīgu ideju noraidīšana.” [6]

Screen shot 2013-07-09 at 14.19.55

Tolerance ir attiecināma arī uz to vai cilvēks spēj pieņemt sevi jaunās situācijās. Cilvēka “gatavību” vai “negatavību” pieņemt jaunus dzīves izaicinājumus.

LIAF komentārs:

Konspektējot šo ļoti nevienkāršo jautājumu varētu teikt, ka ir divi svarīgi punkti:

a. tolerance ir spēja pieņemt atšķirīgo no pierastā;

b. tolerances prasme dod lielākas iespējas realizēt sevi inovatīvos projektos.

Tātad varam novēlēt, lai skolēniem mācoties ir bijusi iespēja saprast, ka reizēm ir labi kļūdīties, ir labi eksperimentēt, mācīties sarunāties, arī pretēju viedokļu gadījumā, un pieņemt. Īpaši labi, ja sadarbība notiek starp dažādu pārliecību, tautību cilvēkiem. Arī globālais bizness šo tēzi padara ļoti saprotamu. Latvijā gan šobrīd dominējošais nacionāli konservatīvais noskaņojums diez vai veicina iespēju starp dažādu tautību Latvijas skolēniem šādus mācību procesus veikt kopā ar dažādu tautību pārstāvjiem vai pasaules redzējumu vienaudžiem. Ja nu vienīgi latviešu jaunieši to dara kopā ar Rietumu jauniešiem, un krievu skolēni ar Krievijas vienaudžiem. Ilgtermiņā Latvijai tas nudien ir neizdevīgi.

Bez tolerances sabiedrība stagnē, attīstās “uz iekšu”. Tolerance plašā nozīmē ir ceļš uz sabiedrības domāšanas paplašināšanos: jo tā spējīgāka pieņemt tai vēsturiski neraksturīgus uzskatus un integrēt, apvienot tos ar esošajiem, tas liecina par priekšstatu, uzvedības, morāles, un no tā izrietošo politisko, ekonomisko paradigmu attīstību un maiņu.

Pētījumā, ko veikusi Stenforda universitāte, ir  parādīts ļoti vienkārši — daudzveidīga skolas vide mudina uz sadarbošanos un aktīvāku izaugsmi, vienkāršāk sakot, uz labklājību un labvēlīgāku dzīves vidi.

Ir skolas, kurās mēģina šādas aktivitātes ieviest ārpuskolu darbā un par to liels prieks, jo bērniem tas nozīmē iespēju pēc skolas absolvēšanas būt gatavākiem  šai mainīgajai, globālajai pasaulei.

Screen shot 2013-07-09 at 14.23.54

Grafika no pētījuma par tolerances ietekmi uz reģionu ekonomisko attīstību: “Talent, Technology and Tolerance in Canadian Regional Development” [2]

Ierosinājums:

Viens no spēcīgākajiem tolerances apgūšanas instrumentiem ir kopēji mākslas priekšnesumi. Starp-paaudžu, starp-kultūru, starp-etniskie. Daudzviet izplatīti ir teātra izrāžu iestudējumi kā viens no šādiem kopēju mākslas priekšnesumu veidiem. Ir arī dažādas “team-building” prakses, ko var praktizēt skolās, jo tās apvieno sevī komunikācijas, stratēģiskās domāšanas, sadarbības un daudzas citas prasmes.

Latvijas visnotaļ nacionāli sašķeltajā sabiedrībā, starppaaudžu sadarbība varētu būt tā, kas kopējos pasākumos ir iespējama visās skolās, un starp vecākiem-skolotājiem-skolēniem, var radīt ļoti ievērojamu tolerances praksi.

Screen shot 2013-07-09 at 14.27.06

Avoti:

[1] Context Modularity of Human Altruism, Science 9 December 2011: Vol. 334 no. 6061 pp.1392-1394DOI:10.1126/science.1202599

[2] http://martinprosperity.org/media/pdfs/3Ts-Canada-Florida-et-al.pdf

[3] Fukuyama, F., 1995. Trust: The Social Virtues and the Creation of Prosperity. Free Press, New York; Fukuyama, F., 1999. Social capital and civil society. Available from: http://www.imf.org/external/pubs/ft/seminar/1999/reforms/fukuyama.htm¿; Arrow, K., 1972. Gifts and exchanges. Philosophy and Public Affairs 1, 343–362; Durlauf, S., Fafchamps, M., 2005. Social capital. In: Aghion, P., Durlauf, S. (Eds.), Handbook of Economic Growth, vol. 1, 1st ed. Elsevier, pp. 1639–1699

[4] World Happiness report, Edited by John Helliwell, Richard Layard and Jeffrey D. Sachs: director, The earth Institute, Columbia University.

[5] World Happiness report, Edited by John Helliwell, Richard Layard and Jeffrey D. Sachs: director, The earth Institute, Columbia University Chapter 4. SOME POLICY IMPLICATIONS. JOHN HELLIWELL, RICHARD LAYARD AND JEFFREY SACHS, http://www.earth.columbia.edu/sitefiles/file/Sachs%20Writing/2012/World%20Happiness%20Report.pdf

[6] http://etheses.lse.ac.uk/187/1/Nathan_The_Economics_of_Cultural_Diversity.pdf

Attēlu avoti:

1 www.google.lv

2 www.google.lv

3 http://martinprosperity.org/media/pdfs/3Ts-Canada-Florida-et-al.pdf

LIAF: Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds,  www.intelektam.lv

Posted in attīstība, blogs, ekonomika, emocionālā inteliģence, empātija, EQ, inovācijas, intelektuālā attīstība, izglītība, komandas sadarbība, tolerance, Uncategorized, valsts, ētika | Leave a Comment »

20 svarīgi zinātnes pētījumi, kas maina izglītību. Nr. 15

21 maija, 2013

“Realizācijas prasme (executive function) un pašregulācija” — spēja sevi pārvaldīt un attīstīt.

Piemērs impulsu kontroles spējas ietekmei uz dzīves kvalitāti. Vairāku gadu garumā ildzis eksperiments Stenfordā. Veiksmes noslēpums ir spēja atlikt apmierinājumu/balvu, spēja sevi disciplinēt.

Stenfordas marshmallow experiment

Pētījumu, grāmatu un publikāciju citāti:

“Procesu realizācijas funkcija: darba atmiņas operācijas, uzvedības bloki un darbību maiņa.” [1]



“Pašregulācija” raksturo mācīšanās procesa un uzvedības kontroles un izvērtēšanas spēju.” [2]

“Smadzeņu spēja pārvaldīt un strādāt ar informāciju, koncentrēties domājot, filtrēt traucējošo un pārslēgt “ātrumus” darbojas kā lidosta, kurai ir ļoti efektīva gaisa satiksmes kontroles sistēma, kas spēj pārvaldīt desmitiem ielidojošu un izlidojošu lidmašīnu uz ​​vairākiem skrejceļiem. Zinātnieki skaidro šīs spējas kā procesu realizācijas un pašregulācijas prasmes — prasmju kopumu, kas balstās uz trim smadzeņu funkcijām: darba atmiņu, prāta elastību un paškontroli. Bērni nav piedzimuši ar šīm prasmēm — viņos ir potenciāls tās attīstīt.

Ja bērniem ir bijušas iespējas veiksmīgi attīstīt procesu realizācijas un pašregulācijas prasmes, ieguvēji ir gan pati personība, gan sabiedrība.

Cilvēki ar augstu paškontroles radītāju uzrādīja labākus rezultātus par tiem, kam šis rādītājs bija zems. Viņiem bija labākas sekmes skolā, labākas attiecības ar ģimenes locekļiem un draugiem — mazāk konfliktu un vairāk kopības, labākas spējas saprast citus un vairāk empātijas. Viņi uzrādīja labāku psiholoģisko pielāgotību, mazāk psiholoģiskās problēmas, maz pazīmju nopietnai psihopatoloģijai un augstākus pašcieņas rādītājus. Nav pārsteidzoši, ka viņiem ir mazāk impulsu kontroles problēmas, piemēram, tādas kā pārēšanās un problēmas ar alkohola lietošanu.” [3]

 

“Nepietiekama paškontrole var veicināt vājus sasniegumus, piemēram, spējā būt gataviem saskarties ar neveiksmēm, spējā izvēlēties efektīvus radošus risinājumus, uzstādīt un sasniegt mērķus, kā arī spējā ieguldīt intensīvu pūliņus situācijās un projektos, kas prasa ilgāku laika perioda ieguldījumu.” [4]

“Paradumi nozīmē vairāk kā uzvedība — tie šķiet kā daļa no tā, kas mēs esam.

Paradumi tiešām esam mēs paši — daļa no mums. Paradumi būtībā ir uzvedības modeļi, kas “iemājo” mūsu smadzenēs. Cilvēkam, kurš  katru rītu pēc pamošanās ielej kafiju un aizdedzina cigareti, šāds modelis ir izveidojies viņa smadzenēs sinaptisko ceļu veidā.

Visas mūsu darbības (un to, ko domājam ar tām saistībā) vada pa sinapsēm ceļojoši impulsi vai attālums starp noteiktām šūnām, kas atbildīgas par komunikāciju smadzenēs. Ja kāda rīcība vai modelis tiek regulāri atkārtots, regulāri tiek lietoti sinaptiskie ceļi, kas saistīti ar šo uzvedības modeli. Rezultātā impulsiem kļūst vieglāk  ceļot pa šo ceļu un uzvedība sāk šķist “dabiska”. Citiem vārdiem sakot, smadzenēm “pamošanās-kafija-cigarete” tieši šādā secībā kļūst par praktiski instinktīvu vajadzību. Viena darbība izraisa un veicina nākamo.” [5]

“Nevis izvēle, bet ieradumi vada bezsmadzeņu baru,” 19. gadsimtā teicis Viljams Vordsvorts (William Wordsworth). Vienmēr mainīgajā 21. gadsimtā pat vārdam “ieradums” ir negatīva nozīme. Mēs neesam radījumi ar nemainīgiem paradumiem, tā vietā mēs tieši varam apzināti attīstīt jaunus ieradumus. Patiesībā, jo vairāk jaunas lietas mēs pamēģinām, jo lielāku soli mēs speram soli ārpus savas komforta zonas, savā būtībā kļūstot daudz radošākiem — gan darbā, gan personīgajā dzīvē.

Tiesa, nevajag mēģināt iznīcināt vecos ieradumus. Katrs reiz lietots uzvedības modelis noglabājas smadzeņu daļā hipokampā, tas var tur palikt. Tā vietā mums apzināti nepieciešams iesakņot sevī jaunos ieradumus, tādējādi radot smadzenēs paralēlus ceļus, pa kuriem var apiet vecos.” [6]



LIAF komentārs:

Zefīra eksperiments ir labs piemērs, kas raksturo impulsu regulācijas spējas lomu cilvēka dzīvē.

Šī spēja ir attīstāma un, kam piekrīt arī singapūrieši, somi, iekļaujama mācību saturā kā norma. Executive function ir kā pilotpults, kas šaurākā vai plašākā mērā ļaus pielietot profesionālās zināšanas, analizēt un apzināti virzīt savu attīstību, tās atbilstību mērķiem, komunicēt, sadarboties, organizēt savas emocijas un domas pozitīvā gultnē, iegūtajām zināšanām būs labi priekšnoteikumi realizēties. Vai pretējā gadījumā, nespēja tikt galā ar impulsivitāti ierobežos profesionālās, radošās un personības realizācijas iespējas, kā arī iespējas veikt izmaiņas savos ieradumos reaģēt un rīkoties.

Lūk Singapūras izglītības eksperti saka, ka līdztekus faktu zināšanām ir svarīga spēja pozitīvi reaģēt uz pārmaiņām — kognitīvās prasmes un radošums ir svarīgi spējā būt elastīgam:

“Procesu realizācijas funkcija ir jumta termins izziņas procesiem, kas regulē, kontrolē un vada citus izziņas procesus, piemēram, plānošanu, darba atmiņu, uzmanību, problēmu risināšanu, izpratni par tekstu, prāta elastīgumu, darbību maiņu, darbības uzsākšanu un uzraudzību.” [8]

“Profesors Lee (Singapūras premjers Lee Hsien Loong) stāsta, ka kopš 1997. gada Singapūra virzījusies prom no mācību veida, kad zināšanas balstītas uz stingriem pamatiem, lai izveidotu tādu mācību pieeju, kurā matemātikas, zinātnes, lasīšanas un rakstīšanas prasmes tiek kombinētas ar izpratni par to, kā saprast un pielietot iegūto informāciju. “Mēs jūtam, ka tas palīdz studentiem apgūt sevis izzināšanas un radošuma spējas, kas 21. gadsimtā ir ļoti svarīgi nosacījumi.”

Abi šie  uzlabojumi atspoguļo attieksmi, ka izglītības sistēmai nevis jāmeklē ideālais statiskais gala stāvoklis, bet jābūt gatavai nepārtraukti mainīties. “Neviena izglītības sistēma nevar palikt statiska,” ziņojuma “par izglītību un ģeopolitiku 21. gadsimtā” priekšvārdā raksta Singapūras premjerministrs Lee Hsiens Loongs. “Pasaule mainās strauji. Tehnoloģijas pārveido mūsu dzīves. Nākotnē vajadzīgās prasmes būs pavisam citas nekā tās, kas mums nepieciešamas šodien.” [9]

LIAF ierosinājums:

Piemēri, kā veidot jaunus, apzinātus un mērķtiecīgus uzvedības modeļus.

Par izpildfunkciju  mācību procesā:

Mācību procesā var izmantot mentālas manipulācijas, izaicinājumus, lai skolniekos aktivizētu interesi un augstākus domāšanas līmeņus. Pašrefleksijai un refleksijai par mācību procesu, apgūstamo vielu, komunikāciju, sadarbību, atmosfēru un attiecībām būtu jābūt neatņemamai mācību sasāvdaļai, tādējādi kļūstot par ieradumu. Uzvedības modelis — spēja analizēt, pašregulēties kvalitatīvam domāšanas procesam un labestīgām attiecībām.

Par izpildfunkcijas prasmju veidošanu.

Padomi darbam ar savu emociju pārvaldīšanu:

Šeit ir daži paņēmieni un idejas, ko jūs varat darīt paškontroles uzlabošanai:

1. Kļūstiet vairāk informēts par savām emocijām (paš-vērošana, paš-informētība) un to, kā jūs uz tām reaģējat. Vērojiet un analizējiet savas emocijas un to, kā jūs uz tām reaģējat.

2. Ja cilvēki ir kritiski, padomājiet, kā viņu teiktais var tikt uztverts konstruktīvi un kā var palīdzēt jums.

3. Ņemiet īsu pārtraukumu: izkļūstiet no grūtām situācijām, nedaudz pavingrojot, dzerot ūdeni, dziļi elpojot.

4. Atvēliet laiku, lai domātu par konkrētām situācijām un savām emocijām. Domājiet par veidiem, kā jūs varētu mainīt savu rīcību vai reakcijas.

5. “Stādiet” jaunas domas: pēc nelietderīgu emociju un reakciju apzināšanās aizvietojat tās ar jaunām, pozitīvākām. Tālāk tās nepieciešams praktizēt darbībā.” 

Pētījumus varat atrast šeit:

1 http://faculty.chicagobooth.edu/wilhelm.hofmann/publications/Hofmann_Schmeichel_Baddeley_2012_TICS.pdf
2 http://en.wikipedia.org/wiki/Self-regulated_learning
3 http://lazypants.org/dl/files/public/TangneyBaumeisterBoone2004.pdf
4 http://www.csom.umn.edu/assets/71708.pdf
5 http://science.howstuffworks.com/life/form-a-habit.htm
6 http://charlesduhigg.com/the-power-of-habit/
7 http://www.change-management-coach.com/self-regulation.html
8 http://en.wikipedia.org/wiki/Executive_functions
9 http://thelearningcurve.pearson.com/the-report/returns-to-schooling

LIAF: Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds, www.intelektam.lv

Posted in attīstība, blogs, emocionālā inteliģence, empātija, EQ, executive function, hormoni, intelektuālā attīstība, izglītība, izpildfunkcija, komandas sadarbība, mācības, pašregulācija, procesu realizācijas funkcija, skolotāji | Leave a Comment »

20 svarīgi zinātnes pētījumi, kas maina izglītību. Nr. 14

30 aprīļa, 2013

.

Cilvēki mācās dažādi.* Kā tam pielāgot izglītības sistēmu, lai skolotāji un jaunieši nemocītos, bet mācītos?

* Fakts, ko zinātne ar līdz šim praktizētajām pētniecības metodēm vēl nespēj apstiprināt.

 

Preambula

Parasti mēs blogus rakstām, balstoties uz zinātnes faktiem. Kāpēc šī tēma par dažādiem mācību stiliem ir izņēmums? Jo realitātē nav akadēmisku un zinātnisku pētījumu, kas apstiprinātu šo tēzi. Bet ir daudzu ar zinātni saistītu cilvēku komentāri un atbalsts šai hipotēzei. Piemēram, Hārvardas Universitāte, kuras reputācija izglītības sfērā šaubas nerada, un tās pedagogi.

Hārvardas Univesritātes psiholoģijas profesors Hovards Gardners (Howard Gardner), 1963. gadā izveidoja “Daudzpusīgās inteliģences” teoriju, kas turpina attīstīties un ir populāra daudzviet pasaulē, arī lielākajās pasaules universitātēs. Bet leģitīmu zinātnisku testu, kas šo teoriju apstiprinātu, prakstiski nav. Tiešām paradokss, kas vēl jo vairāk paskaidro izglītības komplekso dabu. Tamdēļ šajā blogā mēs dodam jums pārskatu par šo tēmu, kas acīmredzot ir vairāk intuitīva nekā racionāla, jo šobrīd zinātne acīmredzamās cilvēku atšķirības mācīšanās procesos pēc leģitīmām empīriskām pārbaudes metodēm apstiprināt nevar.

Šajā rakstā apkoposim dažus redzējumus par dažādiem mācīšanās veidiem, kā arī ieteikumus un testus, kurus varat izmantot pēc vajadzības.

 

Citāti

“Skolas visā pasaulē darbojas uz pieņēmuma pamata, ka ir tikai viens pareizais veids, kā mācīties, un tas ir vienāds visiem. Šī sistēma ir burtiski elle tiem skolēniem un studentiem, kuri mācās citādāk.” [1]

“Ir pieejams liels daudzums literatūras par mācīšanās veidiem, bet ļoti maz pētījumu pielietojuši eksperimentālas metodoloģijas iespējas, leģitīmi (akadēmiski) testējot mācīšanās veidu pielietojamību izglītībā. Tie, kas tomēr izmantojuši atbilstošas pētījumu metodes, vairāku pētījumu rezultāti rādīja — rezultāti ir pretrunā ar populārajām hipotēzēm.” [2] un [3]


.

Hovards Gardners (Howard Gardner): Daudzveidīgā inteliģence

• Ķermeniski-kinestētiskais — tu dod priekšroku ķermena, roku un pieskārienu sajūtu izmantošanai

• Starppersonu (Sociālais) — tu dod priekšroku mācībām grupās vai kopā ar citiem cilvēkiem

• Intrapersonālais (Vientuļnieks) — tu dod priekšroku darbam vienatnē un izmanto pašmācību

• Lingvistiskais (Verbālais) — tu dod priekšroku vārdu izmantošanai — gan izrunāto, gan rakstīto

• Loģiski-matemātiskais — tu dod priekšroku loģikai, argumentācijām un sistēmām

• Mūzikālais (Dzirdes) — tu dod priekšroku mācīties ar skaņas un mūzikas palīdzību

• Vizuāli-telpiskais — tu dod priekšroku vizuālu attēlu izmantošanai un telpiskai izpratnei

• Eksistenciālais — tu dod priekšroku kolektīvām vērtībām un intuīcijai, lai saprastu citus un pasauli ap tiem

2004. gadā Gardners apgalvoja, ka “MI (Multiple intelligences) teorijai ir maz entuziastu psihometrikas vai citu tradicionālās psiholoģijas praktizētāju vidū, jo tās pieprasa psihometriskus vai eksperimentāli iegūtus pierādījumus, kas pierādītu vairāku inteliģences veidu esamību”. Saskaņā ar 2006. gada pētījumu daudzi no Gardnera inteliģenču veidiem korelē ar g faktoru, atbalstot ideju par viena dominējošā veida inteliģenci.” [4]

.

Neila Fleminga (Neil Fleming) modelis:

Viens no visbiežāk un plašāk izmantotajiem dažādu veidu mācīšanās stilu dalījumiem ir Fleminga VARK modelis (dažreiz VAK), paplašināts no agrākiem neiro-lingvistiskās programmēšanas (VARK) modeļiem.

1. Tie, kas mācās vizuāli

2. Tie, kas mācās ar dzirdi

3. Kinestētiskie un taktilie audzēkņi

.

Entonija Grasha (Anthony Grasha) un Šerilas Reičmanas (Sheryl Reichmann) mācīšanās veidu skala, izveidota 1974. gadā un saukta par Grashas-Reičmanas mācīšanās veidu skalu:

Izzināšanas un atcerēšanās tehnikas izveidotas tā, lai analizētu skolēnu izturēšanos un to, kā viņi attiecas pret mācībām:

– izvairīgais
– līdzdalīgais
– konkurējošais
– uz sadarbību vērstais
– atkarīgais
– neatkarīgais

.

“Deivids Kolbs (David A. Kolb) “Empīriskā mācīšanās teorija”:

Apvienotājs

Sadalītājs

Pielāgotājs

Sakārtotājs

Saskaņā ar Kolba modeli, ideāls mācību process iesaista visus četrus minētos veidus, lietojot tos atbilstoši situācijai. Lai mācīšanās būtu efektīva, tajā jābūt iekļautām visām šīm četrām pieejām. Indivīdiem, cenšoties izmēģināt visas četras pieejas, tie tomēr mēdz attīstīt spējas vienā pieredzes—iegūšanas pieejā un vienā pieredzes—pārveidošanas pieejā.

.

Pētera Honija (Peter Honey) un Alana Mamforda (Alan Mumford’s) modelis:

1. Pieredzes gūšana

2. Pieredzes pārskatīšana

3. Secinājumi no pieredzes

4. Nākamo soļu plānošana

Kolba eksperimentālajam modelim tika veiktas divas adaptācijas. Pirmkārt, cikla posmi tika pārdēvēti saskaņā ar vadības pieredzi lēmumu pieņemšanā/problēmu risināšanā. Otrkārt, mācīšanās veidi bija stingri jāsaskaņo ar cikla posmiem un tie tika nosaukti par Aktīvistu, Domātāju, Teorētiķi un Pragmatiķi. Šādi nosaukumi tika pieņemti, nevis balstoties uz personu raksturīgām īpašībām, bet gan šo personu priekšrocībām, kas pielāgojamas ar gribas palīdzību vai rodas kā sekas apstākļu izmaiņām.

.

Entonija Gregorka (Anthony Gregorc) modelis:

Četru uztveres īpašību un spēju kombinācijas, pamatojoties uz dominējošo (galveno) stāvokli:

1. Konkrēta secība

2. Abstrakta nenoteiktība

3. Abstrakta secība

4. Konkrēta nenoteiktība

Indivīdi ar dažādām kombinācijām mācās dažādos veidos — tiem ir dažādas stiprās puses, izprotamas atšķirīgas lietas, bet pilnīgi dažādas lietas sagādā grūtības, savukārt mācību procesā tie uzdod dažādus jautājumus.


.

LIAF komentārs:

Ņemot vērā, ka akadēmisku zinātnisku pētījumu, kas apstiprinātu šīs “dažādu mācīšanos stilu” tēzes patiesumu, nav, tad mēs LIAF ierosinājumu sadaļā ievietosim izglītības jomas akadēmiskās vides komentārus un ieteikumus par šo tēmu.

 

Ierosinājums:

Ieteikumi un komentāri par tēmu “cilvēki mācās dažādi”:

 

Un vēl vairāki citāti ar ieteikumiem noteikt mācīšanās veidus un kā tos izmanto mācībām:

“Zinātnieki Dr. Rita Dunna (Rita Dunn) un Dr. Kenets Dunns (Kenneth Dunn) (1978) rakstīja, ka “skolēni ietekmējas no: (1) tuvākās apkārtnes (skaņa, gaisma, temperatūra un dizains), (2) pašu emocionalitātes (motivācija, neatlaidība, atbildība, vajadzība pēc struktūras (sistēmas) vai elastīguma; (3) socioloģiskām vajadzībām (pašu, pāra, vienaudžu, komandas, pieaugušo vai citām), (4) fiziskām vajadzībām (uztveres stiprās puses, uztvere, laiks un mobilitāte).” Zinātnieki apstiprina, ka iespējams identificēt skolēniem raksturīgo mācīšanās veidu. Turklāt, ja skolēni tiek apmācīti veidos, ar kuriem tie spēj vieglāk sevi sasaistīt, audzēkņi saņem augstākus testu rezultātus, uzrāda labāku attieksmi pret mācībām kopumā un ir daudz efektīvāki. Šī ir pedagogu iespēja — mācīt un pārbaudīt audzēkņus viņiem raksturīgajā, pieņemākamajā veidā.” [5] 

“Viens no nozīmīgākajiem jautājumiem par tēmu “mācīšanās mācīties” ir indivīda atbildības uzņemšanās par savu mācīšanos. Cilvēkam būtu jāzina, kādi ir viņa paša mācīšanās veidi, kas tiem raksturīgs un kā pašiem saskaņā ar šiem veidiem jārīkojas. Tādā veidā cilvēks iegūst pieaugošu informācijas daudzumu bez citu palīdzības. Ja skolēns/studens pats uzņemas atbildību par savu izglītību, viņš piešķir jēgu mācību procesam. Tādējādi tiek attīstīta izpratne par savu mācīšanās veidu un cilvēks kļūst daudz apmierinātāks ar apkārtējo vidi, ar kuru mijiedarbojas. Katra izdevība mācīties cilvēkam kļūst par iespēju.” [6]

“Zināšanas par mācīšanās veidiem sniedz informāciju skolēnam/studentam par to, kāpēc viņš mācās citādāk nekā pārējie. Tas palīdz kontrolēt mācību procesu. Šis ir ļoti nozīmīgs aspekts, jo viens no svarīgākajiem mācību posmiem ir apgūt prasmi būt neatkarīgam — personībai, kas uzņemas atbildību par savu mācīšanos. Šī iemesla dēļ katram  ir jāzina savs mācīšanās veids. Tam ir jābūt daļai no mācību procesa, kas ļautu indivīdam iegūt nepārtraukti mainīgās zināšanas bez jebkādas palīdzības no citiem. Tātad pārliecība par spēju mācīties pastāvīgi pieaugs, kad katrs skolēns/studens zinās, kā viņam mācīties. Mācīties mācīties un audzēt zināšanas sev vispiemērotākajā veidā mazinās nepieciešamību pēc valdonīgas kontroles no skolotāju puses. Skolotājiem ir jāvada skolēni, kas paši uzņēmušies atbildību par savu mācīšanos, viņi ir procesa centrā un viss tiek kontrolēts.” [7]

.

Drāma kā metode, kas ietver dažādu uztveres stilu izmantošanu:

“Drāma spēj nodrošināt mācību procesam līdzīgu rezultātu, jo abos procesos tiek nodarbinātas līdzīgas prasmes, spējas.” Piemēram, drāma ietver verbāli-lingvistisko mācīšanos, izmantojot valodu, scenārija rakstīšanu, vārdu krājuma papildināšanu un lasīšanu. Intrapersonālā* mācīšanās attiecas uz drāmā ietvertajām jūtām un emocijām, raksturojot to, kā mēs katrs reaģējam kā indivīds, kamēr interpersonālā jeb starppersonu mācīšanās rodas no sadarbības ar citiem, veidojot ainu vai spēlējot lomu. Kinestētiskā** mācīšanās aktivizē izpratni par savu fizisko patību, ķermeni un darbību veikšanu. Kad skolēni no jauna rada ainas, vizuālās detaļas, inscenējumu, kustības, vietas un virzienus, ar drāmas palīdzību attīstās viņu telpiskās izjūtas mācīšanās prasmes. Loģiskā mācīšanās izriet no drāmā esošo racionālo modeļu, cēloņu un seku attiecību un citu ticamu konceptu izmantošanas. Reizēm izrādes veidošanā tiek izmantota arī mūzika vai pat valodas skanējums.

Drāma iesaista smadzenes un fizisko ķermeni realitātes imitācijas vingrinājumos, kas ir pierādījuši savu spēku un veiksmi kā mācību un treniņu metodes plašam iestāžu klāstam, tajā skaitā NASA astronautiem. Lai arī mūsu skolēni nav NASA astronauti, ar drāmas palīdzību tiek iesaistīti daudzdimensiju mācīšanās veidi, ieskaitot verbāli-lingvistisko, starppersonu, intrapersonālo, kinestētisko, telpisko, loģisko un nereti arī mūziku vai tās valodas skanējumu. Turklāt drāmai ir spēja veicināt skolēna apceri, pārdomas, kas izmantojamas spēcīgas sociālās mācību vides radīšanā, kur skolēni attīstīt runas improvizāciju un izpratni par emocionālo inteliģenci. Tātad drāma ir pievilcīga mācību stratēģija, kas veicina līdzdalības, sadarbības, paškontroles, mērķtiecīgas mācīšanās, kā arī emocionālās inteliģences prasmes.” [8]

.

Skaidrojumi un citāti:

* Komunikācija notiek pašam caur sevi, dziļu savas personības izpratni

** Kinestētisks: tāds, kas attiecas uz taustes, smaržas un garšas sajūtu

.

[5] Dunn, R., & Dunn, K. (1978). Teaching Students through their Individual Learning Styles. A Practical Approach. Prentice Hall, Reston, VA., ISBN: 10: 0879098082, 336.

[6] Coffield, F. (2004). Learning Styles and Pedagogy in Post-16 Learning. A Systematic and Critical Review. Learning and Skills Research Centre, London, ISBN: 1853389188 9781853389184.

[7] Visual, Auditory, Kinaesthetic Learning Styles and Their Impacts on English Language Teaching. Abbas Pourhossein Gilakjani Lahijan Branch, Islamic Azad University, Lahijan, Iran English Language Department, Islamic Azad University, Lahijan, Iran. Journal of Studies in Education, ISSN 2162-6952 2012, Vol. 2, No. 1

[8] Drama: Engaging All Learning Styles. Ashton-Hay, Sally (2005) Drama: Engaging all Learning Styles. In Proceedings 9th International INGED (Turkish English Education Association) Conference, Economics and Technical University, Ankara Turkey. Copyright 2005 (please consult author) Sally Ashton-Hay

.

LIAF: Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds, www.intelektam.lv

Posted in attīstība, blogs, emocionālā inteliģence, EQ, izglītība, smadzenes, zinātne | Leave a Comment »

20 svarīgi zinātnes pētījumi, kas maina izglītību. Nr. 13

22 aprīļa, 2013

Nr. 13

Prasme strādāt komandā = emocionālā inteliģence = dzīves veiksmes prasme, ko iespējams apgūt

Pētījumu, grāmatu, rakstu un publikāciju citāti:

“Divus gadus ilgdzis Pensilvānijas Valsts universitātes studentu pētījums (PVU) liecina, ka studenti mācās labāk un attīsta augstāka līmeņa prasmes, piedaloties komandas sadarbības veidošanas aktivitātēs, nekā tas notiek tad, ja mācās ar tradicionālām klases mācību metodēm.”[1]

“Prasme, kas apgūta mācību procesā, bāzējas uz emocionālo inteliģenci un rezultējas izcilā darba sniegumā, tiek dēvēta par emocionālo kompetenci. Tā ietver sevis apzināšanos, paškontroli, sociālo apzinātību un attiecību menedžmentu.”[2]

“2003. gadā prezentētais nacionālais pētījums HOW-FAIR atklāja: amerikāņi domā, ka “būt komandas spēlētājam” ir noteicošais faktors, lai gūtu panākumus darbā. Šo prasmi aptaujātie vērtēja augstāk par citām kvalitātēm, piemēram,  “personīgajiem sasniegumiem un radošumu”, “līdera prasmēm”, “inteliģenci”, “spēju nopelnīt organizācijai finanses” un “garām darba stundām”.”[3]

“Emocionālā inteliģence paaugstina pozitīvu izturēšanos darbā, altruistisku rīcību un darba rezultātus, izlīdzina “darba-ģimenes” konfliktus karjeras veidošanas procesā, bet neietekmē apmierinātību ar darbu.”[4]



Komandas darbā emocionālā inteliģence ir būtisks sociālais instruments, kas rada iespēju labi atrisināt strīdus, radošus brainstormus, un dod iespēju strādāt harmoniski.

Ja jūs kā viens no lielas cilvēku grupa tiktu iesprostots sniega vētrā un jūsu izdzīvošana būtu atkarīga no tā, cik labi jūs varētu strādāt roku rokā kopā ar citiem cilvēkiem — kādus jūs vēlētos savus komandas biedrus? Atbilde visdrīzāk ir šāda: tādus, kuriem piemīt emocionālā inteliģence.

Šāds secinājums rodas no diviem neatkarīgiem pētījumiem, publicētiem žurnālā “Human Performance”. Abos pētījumos brīvprātīgo komandām tika radīts izaicinājums — kā palikt dzīviem ārkārtas izdzīvošanas apstākļos, piemēram, sniega vētrā. Tika vērtētas gandrīz 20 komandas — cik veiksmīgi tās rada risinājumus, kas varētu palīdzēt viņiem izdzīvot. Abi pētījumi konstatēja, ka uzvarētāju komandai bija visaugstākais grupas emocionālās inteliģences rādītājs. Zīmīgi, kad tāds pats izaicinājums tika dots arī katram individuāli, cilvēku individuālās kognitīvās spējas (mērītas ar SAT rādītājiem) uzrādīja vislabākās prognozes viņu izdzīvošanai. Bet tad, kad cilvēki darbojās komandā, individuālās kognitīvās spējas neuzrādīja nekādas priekšrocības — tieši emocionālā inteliģence bija izšķiroša.

Tas papildus paskaidro sākotnējos atzinumus par “IQ grupas” spēju labi sadarboties komandā. Pētījumi par komandas biedriem ar augstu IQ secināja: ja, piemēram, cilvēkiem nepiemīt sadarbības iemaņas, spēja sarunāties un komandas darba prasmes, viņi strādā sliktāk (daļēji tāpēc, ka atsevišķi dalībnieki sacentās, lai parādītu, kurš ir gudrāks). “IQ grupas galvenā veiksmes atslēga ir sociālā harmonija. Šī spēja, ja visi pārējie apstākļi ir izlīdzināti, veido komandu īpaši produktīvu un veiksmīgu.”[5]

“Pētījums pēc pētījuma pierāda, ka komandas kļūst radošākas un produktīvākas, kad tās sasniedz augstu līdzdalības un sadarbības līmeni starp komandas biedriem. Bet šādu uz mijiedarbību vērstu uzvedību nav viegli realizēt dzīvē.  Mūsu pieredze rāda, ka, lai šādi komanda darbotos, jārada trīs pamata pstākļi: savstarpēja uzticība starp dalībniekiem, komandas identitātes sajūta (komandas biedriem jājūt, ka tie pieder vērtīgai un unikālai grupai) un sajūta par komandas efektivitāti (pārliecība, ka komanda var labi strādāt un ka tās dalībnieku kopā paveiktais ir efektīvāks, nekā ja katrs strādātu atsevišķi). Visu šo trīs nosacījumu pamatā ir emocijas. Uzticība, piederības un efektivitātes sajūta rodas tajās vidēs, kur labi izprot emocijas, tāpēc komandām nāk par labu savas emocionālās inteliģences veidošana.

Komandas emocionālā inteliģence nav jautājums par tikšanu galā ar potenciālo ļaunumu — notvert emocijas to rašanās brīdī un ātri apspiest tās. Nekā tamlīdzīga! Daudz svarīgāk ir radušās emocijas apzināties, atklāt un saprast, kā tās ietekmē kopējo komandas darbu. Būtu svarīgi uzvesties tā, lai attiecības veidotos gan komandas iekšienē, gan ārpus tās, un tas stiprinātu komandas spēju stāties pretī izaicinājumiem. Emocionālā inteliģence nozīmē izpētīt, aptvert un galu galā paļauties uz emocijām darba vietā — tas ir tik cilvēciski. Tas pieprasa tādu komandas atmosfēru, kur standarti un normas veido emocionālās spējas konstruktīvi reaģēt emocionāli saspringtās situācijās un iespēju konstruktīvi kontrolēt emocijas.

Daniels Golemans (Daniel Goleman, publicists, psihologs, zinātnes žurnālists) savā grāmatā “Emocionālā inteliģence” skaidro galvenās pazīmes, kas piemīt cilvēkiem ar augstu emocionālās inteliģences (EQ) koeficientu — viņš/viņa izprot savas emocijas un spēj tās regulēt. Turklāt šī spēja novērot un pārvaldīt (kontrolēt) ir vērsta abos virzienos: gan uz iekšu — uz sevi pašu, gan uz āru — uz citiem.

Tomēr komandai ir jādomā par vēl citu emociju izpratnes līmeni un regulējumu — tai jāapzinās emocijas starp komandas biedriem, pašas komandas noskaņojums kā arī citu komandu un to biedru emocijas. “Personiskā kompetence”, Golemana vārdiem sakot, rodas no spējas apzināties un regulēt pašam savas emocijas. “Sociālā kompetence” ir spēja novērot un izprast citu cilvēku emocijas.”[6]

 

“Mēs eksperimenta kārtībā ieteicām kādam uzņēmuma vadītājam pārskatīt darbinieku kafijas paužu grafikus un sadalīt tos tā, lai konkrētu komandu pārstāvji pārtraukumus ņemtu vienā un tajā pašā laikā. Tas ļāva cilvēkiem ārpus ierastās darba vietas socializēties ar saviem komandas biedriem. Šis ierosinājums bija pretrunā ar ierastajām darba efektivitātes praksēm, bet tā kā vadītājs bija izmisumā, viņš nolēma mēģināt. Un tas strādāja: vidējais darba paveikšanas laiks komandām ar zemāku darba veikšanas gaitu samazinājās par vairāk nekā 20%, bet visam uzņēmumam kopumā — par 8%. Komunikācija patiešām spēlē kritisku lomu veiksmīgas komandas veidošanā. Mēs arī esam noskaidrojuši svarīgākos komunikācijas modeļus, kas garantē komandas panākumus. Tie ir tikpat nozīmīgi kā visi pārējie faktori — inteliģence, personība, iemaņas un diskusiju būtība — visi kopā. Tātad, labākais produktivitātes garants ir komandas enerģija un kopīgas aktivitātes ārpus formālām sanāksmēm”.”[7]

LIAF komentārs:

Absolūtais vairums profesiju nozīmē arī spēju sastrādāties komandā. Tātad izglītības sistēmas absolūti normāls uzdevums būtu 18 gadus vecam cilvēkam iemācīt kaut šādu prasmju pamatprincipus.

Vienkāršākais piemērs komandas darbam: ja iztrūkst kaut viena komandas locekļa apzināta sadarbība ar pārējiem, empātijas, uzticēšanās, atvērtības, cieņas, klausīšanās, vienota mērķa un savas lomas un mijiedarbības ar pārējiem apzināšanās, rezultāts ir visas komandas zaudējums. To mēs redzam ikdienā — labos vai sliktos politiskās, ekonomiskās, izglītības, kultūras, sporta vides, ģimenes  sadarbības vai nesadarbības paraugos.

Tātad Latvijai kā valstij, kas vēlas tikt līdzi pasaules attīstības tempiem, šeit atkal ir neatrisināts jautājums par izglītības sistēmas prioritātēm. Mums atkal ir darīšana ne tik daudz ar IQ, bet EQ (emocionālo inteliģenci). Cerams, tas neprasīs 20 gadus, lai Latvijas izglītības sistēma sāktu domāt par EQ ieviešanu izglītībā. Taču tik pamatīgas izmaiņas pēc būtības nevis kārtējo reformu vai izkārtnes formā, ir milzīgs izaicinājums gan izglītības satura veidotājiem, gan augstskolām, kuras sagatavo skolotājus, gan politiķiem, gan skolu direktoriem.

Jo EQ iekļaušana mācību struktūrā maina visu izglītības ikdienas procesu un arī prioritātes. Tas paver jautājumus  — ko darīt ar starptautiskajiem izglītības līgumiem, OECD mērījumiem, kuri EQ nav paredzējuši “izmērīt” kā izglītības sastāvdaļu. Turklāt šobrīd man ir zināmas tikai Singapūra un Somija, kuras mērķtiecīgi un tieši pretēji “oldschool” izglītības valstīm jau intensīvi domā un realizē EQ iekļaušanu izglītības sistēmā. Par laimi Somija ir atradusi veidu, kā to risināt starptautisko līgumu kontekstā — zinātniskie pētījumi un neformālā izglītība, ko izmanto pat lielajās pasaules koorporācijās efektivitātes celšanai, tieši no komandas kopdarba aspekta ļauj šīm divām valstīm argumentēt par emocionālās inteliģences (EQ) nepieciešamību izglītības procesos.


Ierosinājums:

EQ jeb “emocionālā inteliģence” atšķirībā no IQ nav tik viegli un ātri iemācāms (apgūstams) process, jo daudz vairāk ir saistīts ar psiholoģiju un personības kompleksiem, kas cilvēkiem izveidojušies bērnībā vai agrā jaunībā.

Savā attīstībā radikālā Singapūra EQ ieviešanai gatavojās gandrīz 10 gadus, bet Somija sāka vien 2010. gadā. Labā ziņa mums — ir no kā mācīties. Cerams, ka EQ ieviešanas process Latvijā sāksies nevis pēc 20 gadiem, bet laikā, kad Latvijai vēl ir cerība nekļūt par pasaules trešā attīstības līmeņa valsti. Par prieku izglītības institūcijām, kurām “vajag ciparus”, EQ var arī “izmērīt” — šajā grafikā var redzēt kādu daļu no EQ aspektiem, kuri ir testējami un “pārbaudāmi”.

Vēl viena labā ziņa: ir daudz veidu, kā attīstīt un arī mācīt EQ un komandas darba prasmes. Ļoti labi var palīdzēt kopīgi izrādes iestudējumi, sporta spēles, deja, enerģizētāji, dažādas komandas dalībnieku sadarbības spēles un citas nodarbes, kas noslēdzas ar procesa analīzi un sekojošiem uzlabojumiem nākošajā posmā. Jo visi šie procesi palīdz attīstīt vairākas prasmes vienlaikus, bet noslēguma analīze ir pamats pozitīvām izmaiņām. Mācību efektivitāti nodrošina trīsdaļīgais procesu cikls: nodefinēt un nosaukt vārdā uzdevumu (problēmu), izdzīvot to (praktizēt, realizēt, arī emocionāli izdzīvot) un noslēgumā izanalizēt (redzēt plusus un mīnusus, izvēlēties jaunu stratēģiju nākošajam attīstības posmam). Ja jaunieši nevar praktizēt sportu kā mācību metodi, tā vietā iespējams izmantot deju, ko izmantojām LIAF rīkotajās mācībās un kas guva īpašu piekrišanu no meiteņu puses.

Tāpat lielisks variants ir improvizācijas teātris, kurš, kā rāda mūsu pieredze, var ne tikai palīdzēt EQ attīstīšanas procesā, bet arī mainīt cilvēku priekšstatus par sevi un saviem talantiem. Mācīšanās cikls ar “problēma — darīšana — analīze”  ir salīdzinoši īsāks un vienkāršāks nekā, piemēram, sporta spēles, turklāt arī pieejamāks visiem.

Lai EQ būtu vairāk izprotams komandas darba kontekstā, var izmantot arī šo 5 EQ pamatprincipu uzskaitījumu — ļoti svarīgu arī komandas darbā:

1. Pašapzinātība — spēja saprast konkrētas emocijas stiprās un vājās puses, motivācijuas, vērtības un mērķus, un apzināties to ietekmi uz citiem, vienlaikus izmantojot intuīciju, lai regulētu lēmumu pieņemšanu.

2. Pašregulācija — ietver destruktīvu emociju un impulsu kontroli un pārveidošanu, spēju pielāgoties mainīgiem apstākļiem.

3. Sociālās prasmes — organizējot savstarpējas attiecības, virzīt cilvēkus vēlamajā virzienā.

4. Empātija — pieņemot lēmumus, apzināties citu cilvēku jūtas.

5. Motivācija — darīt, lai sasniegtu sev interesējošu rezultātu.


Lūk, žurnāla “Harvard Business Review” pētījums par komandas veidošanas principiem, pēc kuriem var veidot arī mācību procesus ar uzsvaru uz mākslu un sportu, radinot jauniešus pie veiksmīga komandas sadarbības ritma un mācot EQ prasmes:

“Jauna zinātne par lieliskas komandas veidošanas nosacījumiem. Mūsu pētījumi stāsta, ka lieliskām komandām ir raksturīgs:

  • Komunikācijas biežums. Tipiskā projekta komandā desmit vai vairāk informācijas apmaiņas vienā darba stundā var būt pietiekamas. Lielāka vai mazāka komunikācija par tām — un komandas rezultativitāte var mazināties.
  • Runāt un klausīties vienādā mērā, vienādi komandas locekļu starpā. Zemākas rezultativitātes komandām ir dominējošie dalībnieki, komanda bez komandas sadarbības īpašībām un dalībnieki, kuri tikai runā vai klausās, bet nespēj rīkoties abējādi.
  • Iesaiste neformālā sarunā. Labākās komandas aptuveni pusi no laika pavada, sarunājoties ārpus formālām sanāksmēm, jo neformālai komunikācijai ir tendence paaugstināt komandas sniegumu.
  • Lūkoties pēc idejām un informācijas ārpus komandas. Labākās komandas regulāri izmanto daudzus un dažādus ārējos avotus un apgūto iegulda savā komandā.”********

 

Šeit vēl viens piemērs — Bērklijas universitātes Team-Building norises plāns ar uzdevumiem, kā attīstīt vienotu vīziju, problēmu risināšanas taktikas un citas metodes komandas efektivitātes celšanai:

“Team Building Toolkit KEYS — Keys to Enhance Your Supervisory Success. University of California, Berkeley, Developed by Suzy Thorman and Kathy Mend”.

Šeit vēl vairāki ierosinājumi ikdienai no pasaules pieredzes — iedvesmojošam līderim “5 Ways to Lead with Emotional Intelligence — and Boost Productivity. Get started”

LIAF: Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds,www.intelektam.lv.

Posted in attīstība, blogs, ekonomika, emocionālā inteliģence, empātija, EQ, inovācijas, intelektuālā attīstība, izglītība, komandas sadarbība, mācības, skolotāji, valsts, ētika | Leave a Comment »

20 svarīgi zinātnes pētījumi, kas maina izglītību. Nr. 12

9 aprīļa, 2013

Nr. 12

Pilnvērtīga dzīve lielā mērā ir atkarīga no tā, vai jaunībā ir iemācīts ilgstoši noturēt uzmanību.



Pētījumu, publikāciju un grāmatu citāti:

“Daudziem bērniem mūsdienās ir reta iespēja izbaudīt klusu, tikai paša kontrolētu prātu bez pieaugušo prasībām un elektronikas stimuliem. Nav pārsteigums, ka viņu augošās smadzenes uzrāda attiecīgās situācijas sekas. Piemēram, hronisks stress aktivizē smadzeņu “cīnies vai bēdz” ķīmiskās sistēmas, kas pat spēj iznīcināt neironus. Vairāki pētījumi iesaka mācoties uzturēt smadzenes miera stāvoklī, gūt nomierinošu efektu — līdzīgi kā tas notiek meditācijās, pārdomās vai pašu vadītu spēļu laikā, kas prasa iedziļināšanos.

Viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem ir palīdzēt bērniem izveidot labas uzmanības un pašpārvaldības jeb menedžmenta prasmes. Pētījumi, kas novēro veiksmīgus pieaugušos, uzrāda, ka “gudrajiem” un pat tiem, kas ieguvuši izglītību un grādus, realitātē var prognozēt mazākus panākumus nekā personām, kuras spēj efektīvi fokusēties uz problēmas risināšanu un attīstīt sevi.”*

“1970. gadā tā laika bērns sāka skatīties televīziju no 4 gadu vecuma, darot to 3 līdz 4 stundas dienā. Tipisks mūsdienu bērns  sāk skatīties jau no 4 mēnešu vecuma un ir “savienots” ar medijiem 6-8 stundas dienā.  Tas radījis dažas atšķirības ar bērnu vecāku un mūsdienu bērnu paaudzi: radusies “digitāli iedzimtā paaudze”, kas mediju ietekmē atrodas jau kopš dzimšanas. Bet viņu vecāki paliks “digitālie imigranti.”**

“Kopējie dati no smadzeņu skanēšanas, neirofizioloģiskajiem, ģenētikas un neiroķīmiskajiem pētījumiem par uzmanības deficīta/hiperaktivitātes traucējumiem (ADHD) liecina, ka disfunkcijā ir iesaistīta mugurēji laterālā pieres daivas garoza(dorsolaterālais prefrontālais kortekss — DLPFC) un mugurēji priekšējā centrālās krokas garoza (dorsāli anteriorais singulārais kortekss — dACC), kuri veido frontostriatalās nervu sistēmas tīkla kortikālās sistēmas atbalstošās vadošās funkcijas. Turklāt papildus DLPFC un dACC strukturālo un funkcionālo attēlu apstrādes pētījumi rāda anomālijas tajos smadzeņu reģionos, kuros atrodas garozas struktūras, kuras atbalsta uzmanības funkciju.”***

“Tātad, kā vingrinājumi var uzlabot ADHD smadzeņu darbību? Kad tu staigā, skrien, veic lēkājošus pietupienus vai “atspiešanos”, tavas smadzenes izdala vairākas svarīgas ķīmiskas vielas. Piemēram, endorfīnus — hormonu savienojumus, kas regulē garastāvokli,  prieku un sāpes. Šāda veida aktivitātes tāpat paaugstina dopamīna, norepinefrīna un serotonīna līmeni organismā. Šie smadzeņu ķīmiskie savienojumi ietekmē koncentrēšanos un uzmanību, kas ir nepietiekama cilvēkiem ar UDHS diagnozi. “Kad jūs palielināt dopamīna līmeni, jūs palielināt uzmanības sistēmas spēju būt sistemātiskai un konsekventai, kam ir daudz labu efektu,” skaidro Džons Ratijs (Asociētais klīniskās psihiatrijas profesors Hārvardas Medicīnas skolā, pētnieks, publicists Dr. John J Ratey), kā piemēru minot nepieciešamības mazināšanos pēc jauniem stimuliem un modrības palielināšanos.”****

Ko darīt ar bērniem, kam ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromi?

Fakti par UDS/UDHS:

Pasaulē veiktie pētījumi rāda, ka ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu slimo 5-10 % bērnu. Latvijā tas būtu apmēram no 12 līdz pat 23 tūkstošiem skolas vecuma bērnu (pēc IZM datiem 2008/2009 mācību gadā vispārizglītojošās un sākumskolās no 1.-12. klasēm kopā 236 223 bērnu). Tas nozīmē, ka katrā klasē var būt kāds bērns ar uzmanības deficīta vai hiperaktivitātes sindromu (raksta autors Dr. Guntis Rozentāls ir Latvijas Bērnu neirologu biedrības prezidents, šeit pilns raksts: http://www.delfi.lv/sievietem/gimene/berni/neaudzinats-varbut-ar-uzmanibas-deficitu-vai-hiperaktivitati-sirgstoss-berns.d?id=23825333



LIAF komentārs:

Šis bloga ieraksts atkal mudina pārskatīt izglītības pamatkonceptus. Daudziem izglītības darbiniekiem to, pieļauju ir grūti kaut vai vienkārši dzirdēt — par vēl kaut kādām izmaiņām. Ķīniešiem ir teiciens: “Nenovēlu dzīvot pārmaiņu laikā”. Nevar teikt, ka šis teiciens ir vērsts uz attīstību un izaugsmi, bet ar zināmu līdzjūtības noskaņu to var attiecināt uz Latvijas pēdējo 20 gadu izglītības sistēmu.

Lielākas un mazākas reformas ir bijušas visu laiku, bet tām, mūsuprāt, nav sakara ar izglītības kvalitātes pielāgošanu reālajai dzīvei, jaunajai paaudzei un, galvenais, ka izglītībā strādājošie šādām izmaiņām nav adekvāti sagatavoti.

Šī problēma, kas kļūst arvien aktuālāka, pēc dažu izglītības speciālistu domām ir arī kā raksturojums mūsdienu izglītības koncepta atpalicībai no mūsdienu jauniešu uztveres īpatnībām. Jo skaidrs, ka hiperaktivitāte pastāv, un, pēc daudzu skolotāju un speciālistu novērojumiem, tā ir globāla un tiešām augoša tendence.

Ko darīt izglītības sistēmai? Palīdzēt skolotājiem un bērniem! Jo ir iespējams, atkal jau nedārgi, bet atvieglot darbu skolotājiem un uzlabot atzīmes, atmosfēru skolēniem skolā. Turklāt tas ir vēl viens milzīgs ieguvums tām skolām, kurām ar rocību ir švaki — Latvijas sociāli nevienlīdzīgajā sadalījumā, kas spilgti izpaužas tieši izglītības sistēmā, lai šādi risinājumi darbā ar hiperaktivitāti (arī disleksiju, apātiju) būtu pieejami visos reģionos. Jo izmaiņas vajag kaut vai tāpēc, lai bērniem un skolotājiem šo milzīgo mācīšanās, komunikācijas, sadzīvisko, kultūras atšķirības stresu skolās mazinātu. Skolotājiem ir stress no bērniem, kuri nespēj iekļauties, bērniem ir stress, ka ar viņiem nemāk strādāt, jo nav sistēmisku risinājumu.

Ierosinājums:

Pētījumu ir daudz, bet mēs ieteiktu rūpīgi izlasīt vai izpētīt Hārvardas Medicīnas skolas profesora, pētnieka un publicista Džona Ratija (John J Ratey) darbus un ieteikumus, kā risināt hiperaktivitāti. Viņa ierosinājumi vairumā gadījumu ir caur fiziskajām aktivitātēm, kas nav dārgi no ieviešanas izmaksām, un ir paveicams, jo bērniem jautras kolektīvās spēles var labi patikt un tādas, kā zināms, neformālajā izglītībā pēdējos 20 gados ir izdomātas tūkstošiem.

Vēl daži ierosinājumi:

Infografika “27 iespējas, ko darīt, ja studenti nepievērš uzmanību”:


Un šeit neliela informācija, kā var strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir problēmas saglabāt koncentrēšanos.

Koncentrēšanās spējas trūkumu arvien vairāk izjūt jaunā paaudze. Un līdz ar to arī skolotāji, strādājot ar skolēniem klasēs un augstskolu pasniedzēji, strādājot ar studentiem.

“Mācību nodarbība sastāv no ienākošās informācijas vienkāršošanas, sadalīšanas saprotamās kategorijās un šīs reducētās (sakoncentrētas) informācijas pielāgošanas ar esošajām — saprotamajām, ikdienā lietotajām — lielajām kategoriju daļām. Reizēm arī no jaunu kategoriju formulēšanas. Kategorizēšana nosaka, kā jēdziens tiek saprasts, kā tas iegūts no atmiņas un kā tas tiek izprasts abstrahējoties vai radot secinājumus.

Piemēri ir galvenais līdzeklis, kas veido savienojumu starp vecajām un jaunajām zināšanām. Precīzi piemēri ļauj studentiem veidot saikni starp jaunu abstraktu ideju, tēmu vai jēdzienu un to, ko viņi jau zina.

Kad vienreiz ar jaunu tēmu ir iepazīstināts, jārada iespēja studentiem praktizēt domāšanu šīs tēmas ietvaros.

Uzreiz lekcijā jūs varat lūgt studentiem domāt viņu pašu piemērus par tēmu, meklēt to kopsakarības, noformulēt par šo tēmu eksāmena jautājumu vai lūgt izskaidrot tēmu kādam citam. Šī pieeja darbojas saskaņā ar dabisko prāta uzbūvi un tā vienozīmīgi uzlabo mācīšanos.

Uzmanības noturības pētījumi izgaismojuši problēmu, kāpēc studentiem ir grūtības noturēt uzmanību tradicionālā lekcijā. Pieaugušie studenti nevar koncentrēti iedziļināties tēmā ilgāk par 15-20 minūtēm, turklāt tikai nodarbības sākumā.

Ņemot vērā faktu, ka lekcijas ilgums parasti ir 50-70 minūtes, pasniedzējam ir kaut kas jādara, lai kontrolētu savu studentu uzmanību. Mēs jums savā lekcijā iesakām veidot “change-up” sistēmu, lai uzmanību restartētu.

Ja jūsu galvenais apmācību veids ir lekcija, tad lielākajai daļai studentu vienīgā aktivitāte ir klausīties vienas personas stāstījumu. Pat auditorijas diskusijā tikai tas students, kas konkrētajā brīdī izsakās, dara kaut ko atšķirīgu — pārējie joprojām tikai klausās. Kombinējot mūsu zināšanas par uzmanības noturību un prāta darbību, iesakām lekcijās izmantot aktivitāšu maiņu.

Pētnieki A. H. Džonstons un F. Persivals (A. H. Johnston un F. Percival) atklājuši, ka lektori, “kas izmanto dažādas pieejas un apzināti un konsekventi savās lekcijās maina ilustratīvus stāstījuma modeļus ar eksperimentiem vai īsām problēmu risināšanas sesijām, vai kādām citām apzinātu paužu formām, parasti iegūst labākus uzmanības noturības rezulātus. Šīm apzinātajām variācijām turklāt ir efekts vai nu atlikt vai iztikt pavisam bez uzmanības pārtraukuma.””*****

Video:

60 sekunžu lekcija par multitasking: http://www.scientificamerican.com/podcast/episode.cfm?id=the-myth-of-multitasking-09-07-15

1 h lekcija par emocijām, uzmanību, mācīšanos. David Henry Peterzell, Ph.D., University of California, San Diego, Center for Brain and Cognition, Department of Psychology

http://vimeo.com/58553736

 

Pētījumu,  publikāciju un grāmatu citātus varat atrast šeit:
*Your Child’s Growing Mind: Brain Development and Learning from Birth to Adolescence, 3rd Edition, Doubleday/Broadway Books, 2004, http://books.google.lv/books/about/Your_Child_s_Growing_Mind.html?id=V1wfk_l2Ch4C&redir_esc=y; http://www.parentsleague.org/publications/selected_articles/helping_children_learn_to_pay_attention/index.aspx
**The Effects of Fast-Paced Cartoons Dimitri A. Christakis, MD, MPH, Seattle Children’s Research Institute, University of Washington, Seattle, Washington Pediatrics 2011;128;772; originally published online September 12, 2011; DOI: 10.1542/peds.2011-2071, http://pediatrics.aappublications.org/content/128/4/772.full.pdf+html?sid=9af2cbbb-a809-4cc0-bf2c-c21bcc1af331
***Towards Conceptualizing a Neural Systems-Based Anatomy of Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder. Makris N. · Biederman J. · Monuteaux M.C. · Seidman L.J. , Dev Neurosci 2009;31:36–49 (DOI: 10.1159/000207492), http://www.karger.com/Article/Pdf/207492
****http://www.johnratey.com/Articles/An%20ADHD%20Med%20Without%20Side%20Effects.pdf
*****http://citl.indiana.edu/files/pdf/Lecture_Changeup.pdf)

LIAF: Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds, www.intelektam.lv.

Posted in attīstība, blogs, ekonomika, izglītība, skolotāji | Leave a Comment »

20 svarīgi zinātnes pētījumi, kas maina izglītību Nr. 11

28 marts, 2013

Nr. 11

Cilvēka “operatīvā atmiņa”. Var un vajag attīstīt, lai labāk mācītos.

Attēla avots *

Attēla paraksts:  viadukts spēj izfiltrēt un izlaist caur sevi lielu transporta plūsmu. Gluži kā “operatīvā (darba) atmiņa” spēj vai nespēj “izlaist cauri” un apstrādāt lielu informācijas daudzumu.

Pētījumu un publikāciju citāti:

“Darba(operatīvā) atmiņa saistīta ar spēju noteiktā laika nogrieznī grupēt un apstrādāt informāciju “mentālajā(domāšanas) darba telpā.  Pašreizējā teorija, kas balstīta uz funkcionālās aktivitātes un smadzeņu bojājumu pētījumiem, apraksta darba atmiņu kā multi-komponentu, ko veido ierobežotas kapacitātes tīklojums, kas savieno dažādus smadzeņu garozu centrus. Tā sastāv no verbālās un vizuāli-telpiskās īstermiņa atmiņas un “centrālā izpildorgāna”, kas iesaistīts augstākās pakāpes mentālajos procesos, uzmanības un izpildfunkciju regulēšanā.” *

“Līdz šim darba atmiņu uzskatīja par pārmantojamu un fiksētu. Tomēr šobrīd ir zināms, ka to var uzlabot ar speciāli piemeklētu treniņu uzdevumiem, kas mudina cilvēkus nepārtraukti strādāt pie savas atmiņas kapacitātes celšanas.”*

“Jaunākie pētījumi liecina, ka zema akadēmiskā snieguma gadījumos maināmais lielums ir darba atmiņa.  Bērniem  ar darba atmiņas grūtībām ir liels risks būt nesekmīgiem.”*

“Darba atmiņa atzīta par kognitīvu procesu, kas ir vitāli nepieciešams mācoties, un var būt par iemeslu sliktām akadēmiskām sekmēm un mācību grūtībām, kā arī virknei citu problēmu. Darba atmiņa ir tieši saistīta ar literārajām un rēķināšanas prasmēm, un bērniem ar vāju darba atmiņu, uzsākot mācības skolā, var neizdoties sasniegt gaidīto prasmju līmeni lasīšanā, matemātikā un eksaktajos priekšmetos trīs gadu laikā. Pārvarot darba atmiņas pārslodzi  — vai nu paaugstinot kapacitāti vai samazinot prasības, var uzlaboties mācību process.”*


Attēla avots**

Attēla paraksts: operatīvās atmiņas pārslodze varētu izskatīties šādi. Lielai informācijas plūsmai ir jāattīsta smadzeņu ceļi (neironu sinapses) starp dažādiem “vajadzīgajiem” smadzeņu reģioniem.

“Zems akadēmiskais sniegums, piemēram, vāja lasītprasme, ir bieža un nopietna problēma, un skar aptuveni 10-20 % visas populācijas. Atgriezeniskais sociālais un ekonomiskais ilgtermiņa rezultāts šādiem sarežģījumiem ir zināms. Tas nozīmē palikšanu uz otru gadu, uzvedības traucējumus, garastāvokļa un pašvērtējuma problēmas un skolas neapmeklēšanu pusaudža gados, bezdarbu un nabadzību pieaugušā vecumā.”*

“Mūsu pētījumi rāda, ja mācību procesa laikā darba atmiņā iesaistītos neironus koordinē “teta viļņi”, atmiņa ir labāka.”**

“Smadzeņu sinhronizāciju ietekmē “teta viļņi”, kas tiek asociēti ar atslābināšanos un miegainumu, arī ar mācīšanos un atmiņu formēšanos.“**

Vairāk par smadzeņu viļņiem: http://www.hopkinsmedicine.org/healthlibrary/test_procedures/neurological/electroencephalogram_eeg_92,P07655/ un http://www.psych.westminster.edu/psybio/BN/Labs/Brainwaves.htm

“Izmantojot elektroencefalogrammu (EEG) elektrodus, pētnieki ierakstīja neironu aktivitāti un “fona” elektriskos signālus smadzeņu reģionos, kur veidojas atmiņas. Viņi konstatēja, ka atcerēšanās notiek labāk, ja mācīšanās notiek vienlaikus, neironiem sinhronizējoties ar teta viļņiem.”**

“Atmiņai vislabāk (palīdz), ja doto vienību apstrādājam dziļi un pamatīgi, savienojot ar iepriekšējo pieredzi. Tas ir pirmais noteikums uz iemācīšanos: mēs mācāmies vislabāk, kad mācāmies pakāpeniski, būvējot jaunās zināšanas uz jau esošajām zināšanām. Patiesībā viss, kas piesaista ciešu lasītāja  uzmanību tekstam, uzlabos atmiņu. Piemēram, Connor Diemand-Yauman un kolēģu pētījums Princetonas Universitātē (2010) pierādīja, ka pasniegtais teksts ar fontu Comic Sans, kas ir salīdzinoši grūti lasāms, palīdz labāk atcerēties teksta saturu, salīdzinot ar fontā Arial pasniegtu tekstu.” ***

(Pētījumu citātu tulkojumu veikuši LIAF speciālisti, kuriem nav specifiskas zinātniskās izglītības citēto pētījumu jomā. Oriģinālie pētījumu un publikāciju teksti atrodami norādītajos avotos un  linkos.)
Attēla avots***

LIAF komentārs:

Šī arī ir mūsu un datora atšķirība. Informāciju mēs uztveram atbilstoši mūsu emocionālajam stāvoklim un mūsu darba (operatīvo) atmiņu var uzlabot konkrētos veidos.  Un svarīgi, ka to var uzlabot jebkurš. Nevis tikai ar metodi “atkārtošana ir zināšanu māte”, bet arī efektīvi izmantojot emocijas un asociācijas.

Ja ir nodoms atmiņu uzlabot, jāsāk ar “short attention span” (“īsa uzmanības laika”) maiņas metodi. Jo, piemēram, gados jauniem cilvēkiem ir problēmas ilgstoši koncentrēties uz kādu noteiktu jautājumu —  mediji jauniešus ir pieradinājuši pie šodienas dinamikas, kāda pirms 15 gadiem vienkārši nebija iedomājama.

Vēl viens faktors, ko varam uzsvērt un atkārtot paši sev — neirozinātne ir pārliecinoši pierādījusi, ka negatīvi emocionālie stāvokļi vājina mūsu darba(operatīvās) atmiņas kvalitāti.

Emocionālajam stāvoklim ir ļoti liela nozīme mūsu efektivitātes veidošanā mācību un darba procesos. Emocionālais stāvoklis informācijas apstrādē aizņem lielu daļu un ir nozīmīgs ietekmes faktors psihomentālās izpausmes kvalitātē — kā, kāpēc un par ko domājam.

Esot negatīvās emocijās, tiek aktivizēti tie smadzeņu centri, kas kavē kvalitatīvu atmiņas darbības un domāšanas procesu. Izaicinājums mūsu izglītības sistēmai  — kā radīt prieku mācīties, jo sevišķi “izaicinošajos” mācību priekšmetos vai klasēs, kur skolotājam ar bērnu nav izveidojusies laba sadarbība.


Attēla avots ****

Ierosinājums:

Veidu, kā attīstīt operatīvo (darba) atmiņu, ir daudz. Mūsuprāt, atmiņas treniņi būt jāsāk, kad mācībās palielinās ķīmijas, algebras, vēstures u.c. faktoloģisko mācību priekšmetu daudzums. Protams, tas, ka mums “operatīvā (darba) atmiņa”, mācoties informāciju, ir svarīga, un ka informācija ir jāuzņem pakāpeniski, nav nekas jauns.

Svarīgi ir zināt un saprast aspektus par “teta” viļņu “stāvokli” — atslābināšanās, relaksētība, kuri nodrošina labāku informācijas uztveršanu. Tad jāņem vērā visi ieteikumi, kā skolēniem samazināt stresu, par ko rakstījām iepriekš, komentējot pētījumus par adekvātas fiziskās slodzes  nepieciešamību skolu programmās. Un šie pētījumi ir labs atgādinājums visiem ne tikai par to, ka atmiņas jauda, kapacitāte ir uzlabojama, bet arī par to, ka šis instruments ir jāattīsta, jo tas noderēs visu mūžu un palīdzēs daudz efektīvāk apgūt arī mācību priekšmetus.


Attēla avots: *****

Attēla paraksts: viens no veidiem, kā trenēt “mentālo” atmiņu. Pēdējā laikā gan kā iedarbīgākas aktualizējas tieši asociatīvā un emociju iesaistīšanas prakse.

Video:

How to train your mind to remember anything

http://edition.cnn.com/2012/06/10/opinion/foer-ted-memory

Trīs video lekcijas:

– working memory

– automaticity&brain

– 4 steps: acquisition and automaticity

http://www.reflexmath.com/research

Par pieredzi un atmiņu Daniel Kahneman: The riddle of experience vs. memory

http://www.ted.com/talks/daniel_kahneman_the_riddle_of_experience_vs_memory.html

Pētījumus un publikācijas varat atrast šeit:
*  http://www.biomedcentral.com/1471-2431/11/57hj778
** Human memory strength is predicted by theta-frequency phase-locking of single neurons Ueli Rutishauser , Ian B. Ross, Adam N. Mamelak & Erin M. Schuman, http://www.brain.mpg.de/fileadmin/user_upload/Documents/Papers/Papers_Schuman/Rutishauser_et_al_2010.pdf
*** http://socrates.berkeley.edu/~kihlstrm/GSI_2011.htm
Attēlu, foto avoti:
*lh6.googleusercontent.com
**lh3.googleusercontent.com
***lh4.googleusercontent.com
****www.google.lv
****lh5.googleusercontent.com
LIAF: Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds, www.intelektam.lv.

Posted in attīstība, blogs, intelektuālā attīstība, izglītība, mācības, neirozinātne, skolotāji, smadzenes, Uncategorized | Leave a Comment »

20 svarīgi zinātnes pētījumi, kas maina izglītību Nr. 10

20 marts, 2013

Nr. 10

Mendeļa “fiksēto smadzeņu” mīts pēc 200 gadiem ir beidzies. Smadzenes mainās — neiroplasticitāte. 

Foto avots:*

Pētījumu, grāmatu un publikāciju citāti:

“Pēdējo divu gadsimtu garumā kā valdošais viedoklis zinātnes un medicīnas pasaulē dominēja Mendela ģenētikas skatījums. Tas nozīmē  —  “jūs kļūstat par tiem, ko jūsu vecāki jums ir devuši” un “ situāciju nevar uzlabot, vismaz ne attiecībā uz smadzenēm. Faktiski zinātnes vēsturē ilgu posmu dominēja paradigma, ka cilvēka smadzenēm ir fiksēta kapacitāte, kura vienkārši tiek “piepildīta” ar dzīves laikā uzkrātu pieredzi un atmiņām.”*

“Tomēr cilvēka smadzenēm ir milzīga spēja mainīties. Gan vecākiem, gan skolotājiem tas ir cerību pilns vēstījums.”*

“Neiroplasticitāte ir smadzeņu īpašība, kas caur mentālo pieredzi ļauj tām mainīt struktūru un funkcijas.”**

Foto avots:**

“Jaunākie pētījumi sāk atbildēt uz šiem fundamentālajiem jautājumiem, pētot pieaugušo smadzeņu plasticitāti  — to spēju viegli mainīties caur pieredzi. Pretstatā vispārējam pieņēmumam, ka vecam sunim nevar iemācīt jaunu triku, parādās jauni, pārliecinoši pierādījumi tam, ka pieauguša cilvēka smadzenes ir ļoti plastiskas un viegli attīstāmas un ka cilvēks ir spējīgs uz jauniem varoņdarbiem pat pēdējās savas dzīves desmitgadēs, bet lai atmodinātu plasticitāti,  nepieciešams vien kāds papildus stimuls.   Zinātnieki vēsta, ka jauna pieredze var veidot nozīmīgas fizikālas izmaiņas smadzenēs tikai dažu dienu laikā un noteikti apstākļi var paātrināt šo fizisko, ķīmisko un funkcionālo smadzeņu pārveidošanos.”***

“Lieliski apstākļi mācīšanās procesiem = jauna aktivitāte -> dopomīna izraisīšanās -> tiek radīts augstāks motivācijas līmenis -> tas pozitīvi ietekmē iesaistīšanos un aktivizē neironus -> notiek neiroģenēze + pieaug sinaptiskā plasticitāte (uzlabojums jaunos neironu savienojumos vai mācībās ).”*****

“Dopamīna receptors D1 cita starpā tiek asociēts ar neironu augšanas un attīstīšanās funkciju. Palielinoties plasticitātei un šī receptora “darbības apjomiem”, tiek veikts ieguldījums kognitīvo funkciju būtiskā uzlabošanā.”****

“Četrpadsmit stundu mācības vairāk kā 5 nedēļas bija saistītas ar izmaiņām D1 piesaistīšanas potenciālā  pieres daļā. Šī dopamīna D1 receptoru sistēmas plasticitāte demonstrē  abpusēju mijiedarbību starp mentālo (prāta) aktivitāti un smadzeņu bioķīmiju in vivo (organismā).” ****
(In vivo   —  http://www.medterms.com/script/main/art.asp?articlekey=4034)

“Pētījumi liecina, ka mielīns (nervu šķiedru apvalks) rodas ilgstoša treniņa rezultātā. Stabils mielīna apvalks nodrošina optimālu elektrisko signāla stiprumu, ātrumu un precizitāti dodoties caur nervu šķiedrām.” ******

LIAF komentārs:

Smadzeņu plasticitātes princips apstiprina, ka katram ir iespējas attīstīt savas smadzenes un sevi jebkurā virzienā.

Šis, mūsuprāt, ir vēl viens pierādījums tam, cik lielā mērā izglītība var palīdzēt mums visiem attīstīt savus talantus.  Vienīgais šķērslis šī lielā potenciāla kvalitatīvai izmantošanai ir izglītības cilvēku, vadītāju, politisko kūrētāju nezināšana un/vai slinkums. Ja mēs izvirzām mērķi, tad, pieliekot gribasspēku, sistemātisku darbu un neatlaidību, varam apgūt jaunas prasmes, profesionālas iemaņas, zināšanas.

Smadzeņu darbības google princips  — kurus neironu ceļus lietojam, tos stiprinām, attīstām, jeb  — kuru informāciju lietojam, to vairojam, apliecina, ka tas, ar ko nodarbinām sevi ikdienā, nosaka virzienu, kurā attīstāmies, ar ko nodarbojamies, kam veltām uzmanību, kā reaģējam un izturamies pret apkārtējās vides faktoriem  — ģimenes, darba kolektīva, mācību vides attiecībām, negaidītiem notikumiem, savu mērķu un plānu realizāciju, pret informatīvo un fizisko vidi  — laika apstākļiem, apgaismojumu, krāsām utt. Tas viss darbojas kā investīcija kādās no mūsu spējām, prasmēm nākotnē.

Foto avots:***

Foto paraksts: Pat Homēram Simpsonam varētu palīdzēt attīstīt smadzenes.

Ierosinājums:

2011. gadā LIAF pārstāvjiem bija tikšanās un saruna Somijas Izglītības ministrijā. Viņi bija informēti par dažādiem neirozinātnes pētījumiem un saskaņā ar šiem pētījumiem ieviesa pārmaiņas savas valsts izglītības sistēmā. Vispirms, protams, tas bija “jāpārdod” politiķiem, kas, kā zināms, ne uzreiz, tomēr izdevās.

Latvijā vajadzētu tāpat. Mācību kursi par jaunākajiem atklājumiem zinātnē un uz to bāzes radītas mācību metodes, un stratēģija, kā to ieviest Latvijas izglītības sistēmā. Un, iespējams, kursi ne tikai IzM, bet arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas cilvēkiem, lai viņi izprot jēgu un pamatojumu, ko un kāpēc mainīt, turklāt būtiski mainīt vairākus iesīkstējušos  izglītības sistēmas principus.

Meklējot risinājumu situācijai, šobrīd strādājam pie “Vispusīga intelekta” online un klātienes kursu satura veidošanas un mācību sistēmas izveides. Lai ar mēdiju tīklu un klātienes kursu palīdzību cilvēkiem būtu pieejama informācija, kas atvieglotu visiem izglītības ikdienas procesā iesaistītajiem (šeit es nedomāju IzM un Saeimas cilvēkus, jo viņi profesionāli ikdienā ar izglītības procesu ikdienu un profesionālās attiecībās ar bērniem, vecākiem ikdienā nesastopas un stagnatīvās izglītības sekas tiešā veidā neizjūt).

Video:

Par smadzeņu plasticitāti
http://www.ted.com/talks/michael_merzenich_on_the_elastic_brain.html

Norman Doidge par smadzenēm un neiroplasticitāti:


Pētījumus, grāmatas un publikācijas varat atrast šeit:
*Eric Jensen, Enriching the Brain: How to Maximize Every Learner’s Potential, 2006; http://www.google.lv/books?hl=en&lr=&id=LZS0fv8G9yYC&oi=fnd&pg=PR9&dq=improving+human+potential+everyone+has+potential+activate+genes+brain+regions+improve+potential&ots=TWpw9nh1xk&sig=_lRvHBPar9rvvAxkgKBR4rH8Z4g&redir_esc=y#v=onepage&q&f=false
**Dr. Doidge, the author of “The Brain That Changes Itself”, 2010; http://www.normandoidge.com/normandoidge.com/MAIN.html, par autoru http://www.normandoidge.com/normandoidge.com/ABOUT_THE_AUTHOR.html
***THE FANTASTIC PLASTIC BRAIN, The Kavli Foundation; http://www.kavlifoundation.org/science-spotlights/columbia-kibs-fantastic-plastic-brain
****Changes in Cortical Dopamine D1Receptor Binding Associated with Cognitive Training. Fiona McNab, Andrea Varrone, Lars Farde, Aurelija Jucaite, Paulina Bystritsky, Hans Forssberg, Torkel Klingberg. Science 323, 800(2009); http://www.klingberglab.se/pub/McNab2009.pdf
*****Andrea Kuszewski You can increase your intelligence: 5 ways to maximize your cognitive potential, 2011; http://blogs.scientificamerican.com/guest-blog/2011/03/07/you-can-increase-your-intelligence-5-ways-to-maximize-your-cognitive-potential/
****** Daniel Coyle “The Talent Code: Greatness Isn’t Born. It’s Grown. Here’s How”, 2009; http://www.amazon.com/Talent-Code-Greatness-Born-Grown/dp/055380684X
Foto avoti:
*https://www.google.lv
**https://www.google.lv
***https://www.google.lv
LIAF: Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds, www.intelektam.lv.

Posted in attīstība, blogs, ekonomika, empātija, hormoni, inovācijas, intelektuālā attīstība, izglītība, mācības, neirozinātne, skolotāji, smadzenes, Uncategorized, valsts, zinātne, ētika | Leave a Comment »

20 svarīgi zinātnes pētījumi, kas maina izglītību Nr. 9

13 marts, 2013

Nr. 9

Efektīvai izglītībai mērķtiecīgi jāattīsta dažādu smadzeņu zonu aktivitāte.

Attēlā: fragments no grāmatas “Zili brīnumi” vāka, Autors Aldis Kalniņš.

Pētījumu un publikāciju citāti:

“Kreisā smadzeņu puslode ir tā, kas nodrošina runātspēju, jo kā zināms — tā ir noteicošā par visām aktivitātēm, kas saistās ar valodu, aritmētiku un analīzi. Labā puslode, lai gan „mēma” un spēj saskaitīt tikai līdz 20, ir pārāka par kreiso puslodi, piemēram, cita starpā telpiskās saprašanas ziņā — spēj saprast kartes vai atpazīt sejas.”*

“Testos par verbālajām, vizuāli telpiskajām un rēķināšanas spējām (mērījumi par matemātikas spējām, kas nepieciešami ikdienas dzīvē un grafiku, tabulu izprašanai), muzicējošie uzrāda augstāku punktu skaitu nekā tie, kas nemuzicē. Tāpat mūziķi, salīdzinot ar tiem, kas nemuzicē, ieguvuši arī augstākus rezultātus IQ testos.”**

“Mēs esam atzīmējuši pārsteidzošu korelāciju starp nodarbošanos ar vizuālo mākslu un [matemātiskās] rēķināšanas prasmi. Mērīts ar Woodcock-Johnson 3. aprēķinu metodi. Mēs arī identificējām mērenu korelāciju (r=0.40, p<0.01) starp ārpusskolas mūzikas nodarbībām un to, cik labi bērni spēj atcerēties skaitļu virknes (CTOPP Skaitļu atmiņas tests). Šis tests ir nozīmīgs rādītājs par īstermiņa atmiņu, kas ir svarīga kognitīvo spēju attīstīšanai, tai skaitā rēķināšanai ar lielākiem skaitļiem.”**

“Fiziski vingrinājumi var uzlabotu mācību procesu “trīs līmeņos”: pirmkārt, tie optimizē domāšanas procesu, lai uzlabotu modrību, uzmanību un motivācijas spēju; otrkārt, tie sagatavo un veicina nervu šūnu apvienošanos, kas ir galvenais mehānisms, lai pieslēgtos jaunai informācijai; un, treškārt, tas stimulē jaunu nervu šūnu izstrādi no cilmes šūnām hipokampā.”***

    

Attēla paraksts:

Cik no šajā grafikā redzamajām pārbaudēm ir attiecināmas uz mākslas, fiziskās slodzes, sociālo prasmju attīstīšanu? Fizkultūra, māksla nav īsti “saskaņojami izmērāmas”, bet “gala pārbaudījuma konceptā” tām būtu jābūt — tas kaut vai liecinātu, ka notiek “pilnvērtīga” smadzeņu attīstīšana?****

LIAF komentārs:

Neirozinātne un izglītība ir nedalāmas pēc būtības, jo nemitīgi tiek pētīti, meklēti un atklāti arvien jauni,  efektīvāki un noturīgāki ilgtermiņa attīstības veidi. Vai izprotam mācību priekšmetu savstarpēju mijiedarbību — ka, piemēram, fizkultūras skolotājs palīdz matemātikas skolotājam? Vai arī, ka matemātikas skolotājs palīdz mūzikas skolotājam? Šie ir, mūsuprāt, unikāli pētījumi, kas diemžēl apliecina, ka šobrīd mūsu izglītības sistēma savā ziņā apspiež bērnu kognitīvo spēju attīstību ar vienpusēju mācību procesu. Bet to nav sarežģīti mainīt. Tikai izglītības darbiniekiem ir vajadzīgas zināšanas un vecākiem — izpratne par notiekošo.

Pārzināt smadzeņu darbības principus, lai apzināti un efektīvi mācītos un pilnvērtīgi realizētos dzīvē visā mūža garumā — tas ir iespējams, ja paši esam ieinteresēti uzzināt un savā ikdienā ieviest un praktizēt jaunu, zinātniski pierādītu informāciju par mūsu smadzenēm.

Foto no Latvijas Intelektuālās Attīstības fonda 2012. gada augustā organizētajām skolotāju “Vispusīga un balansēta intelekta” mācībām.

Ierosinājums:

Tamdēļ šeit atkal derēs tikai un vienīgi  — izvērstu zinātnisko pētījumu plus prakses pildīti, Intensīvi, aizraujoši kursi Latvijas Izglītības cilvēkiem par smadzeņu attīstīšanu. Jo 21.gadsimtā izglītības cilvēkiem ir jāzina neirozinātne. Lai neturpinātu aizkavēties vēsturē. Kā bez zināšanām var saplānot fiziskās slodzes, mūzikas, mākslas īpatsvaru mācību programmās? Un tieši kādai jābūt tai mūzikai vai sportam? Un kādā secībā?

LIAF veidoja divu dienu mācību pilotkursu skolotājiem 2012.gadā (te vairāk atsauksmes par mācību kursu:  http://www.intelektam.lv/?cat=4&subcat=6. Kas zīmīgi, tieši kursu otrā diena, kurā bija smaga, intensīva un blīva informācija, skolotājiem bija patikusi labāk, jo bija kā palīdzība skolotājiem darbā ar pašu un bērnu stresu, agresiju, apātiju.

No LIAF pieredzes var teikt, ka, mūsuprāt, būtu vajadzīgi vismaz 3 dienu kursi kaut vismaz skolu vadošajam personālam un tiem skolotājiem, kuri ir līderi skolotāju kolektīvos. Neirozinātne ar nelielu endokrinoloģijas papildinājumu var palīdzēt izprast ļoti daudz: starpdisciplināri mācību procesi, balanss, smadzeņu zonu darbības maiņa un dažādu zonu aktivizēšana pārmaiņus ikdienas darba un mācību procesos, pastāvīgs “smadzeņu fitness”, fiziskās slodzes balanss, kvalitatīva atpūta, izpratne par stresoriem un stresa mazināšanu, relaksāciju, veselīgs uzturs, pietiekama ūdens daudzuma lietošana ikdienā, kvalitatīvs miegs, izpratne par  konkrētu metodiku darbam ar saviem fiziskajiem un psihomentālajiem stāvokļiem.

Foto avots:*****  

Daces Austras Balodes (LU PPMF Pedagoģijas maģistrantūras studentes)  komentārs par vispusīgas, balansētas smadzeņu darbības un attīstības nozīmi Latvijas Intelektuālās Attīstības fonda organizēto “Vispusīga intelekta” kursu laikā:

“Runājot par smadzeņu darbību, tā vēlreiz jāpārvērtē. Jaunākie pētījumi neiropsiholoģijā liek citādāk raudzīties uz procesiem, kas notiek cilvēka smadzenēs, īpaši uz informācijas apstrādi un uzkrāšanu, pamatojoties uz cilvēka veseluma izpratni. Ja pagājušā gadsimta 80. gados valdīja uzskats, ka visi smadzeņu darbības procesi norit pārskatāmā duālismā (strikti nodalot tos, kas norit kreisajā un labajā puslodē), tad 90. gadu sākumā (līdz ar iespējām, ko pavēra jaunās tehnoloģijas) smadzeņu darbības procesus uztvēra daudz kompleksāk. Ernests Pepels norāda, ka ilgu laiku valdošais uzskats, ka smadzeņu darbības procesi norit nevis savstarpēji saistīti, bet izolēti, ir maldinošs. Līdz ar to zinātnieki ir kļūdījušies, sadalot smadzenes noteiktās funkcionālās zonās. Zinātnieki varēja pierādīt, ka „nekas nenotiek mūsu galvā bez dažādo smadzeņu zonu līdzdalības.” (Pöppel, 1992, 3) (I.Tiļļa) Ja agrāk uzskatīja, ka mācīšanās ir tikai racionāls process, tad, pamatojoties uz iepriekš minēto, jāsecina, mācīšanās kā process balstās uz informācijas novērtēšanu, kas saistīta ar emocijām.” (Tiļļa43. lpp.) Jāsecina, ka Latvijas skolās hroniski trūkst tādu mācību metožu, arī priekšmetu, kas konkrēti attīstītu labo smadzeņu puslodi. Kā rezultātā mēs iegūstam loģisko, bet ignorējam radošo caur to, ka neatbalstām vizuālās mākslas, mūzikas nozīmi. Un nebūs mūsu skolās radoši un inovatīvi domājošu jauniešu, ja tas netiks mainīts valstiskā līmenī, saliekot pareizos akcentus, kas to var sekmēt un attīstīt.”

Smadzeņu informācijas atlanti ar pētījumiem, publikācijām, skaidrojumiem un uzskatāmu vizuālo u.c. informāciju:

www.learner.org/series/discoveringpsychology/brain/index.html

www.thehumanbrain.info

Raksts par smadzeņu daļām un to funkcijām:

ireport.cnn.com/docs/DOC-538377

Smadzeņu labklājības rokasgrāmata, ko veidojuši vairāk kā 265 neirozinātnieki, tai skaitā Nobela laureāti:

www.dana.org/uploadedFiles/The_Dana_Alliances/Documents/Your%20Brain%20at%20Work%20PDF.pdf

Video:

Allan Jones, A map of the brain
www.ted.com/talks/allan_jones_a_map_of_the_brain.html

Lekcijas “working memory”, “brain automaticity”:
www.reflexmath.com/research


Pētījumu un publikāciju avoti:
* http://www.nobelprize.org/nobel_prizes/medicine/laureates/1981/sperry-article.html
**http://www.wjh.harvard.edu/~lds/pdfs/DanaSpelke.pdf
***John J. Ratey and Eric Hagerman,  Spark: The Revolutionary New Science of Exercise and the Brain, Little Brown, New York, 2008, page 3
****www.google.lv
*****www.cartoonstock.com/directory/n/national_curriculum.asp
LIAF: Latvijas Intelektuālās Attīstības fonds, www.intelektam.lv.

Posted in Uncategorized | Leave a Comment »

« Older posts