“Realizācijas prasme (executive function) un pašregulācija” — spēja sevi pārvaldīt un attīstīt.
Piemērs impulsu kontroles spējas ietekmei uz dzīves kvalitāti. Vairāku gadu garumā ildzis eksperiments Stenfordā. Veiksmes noslēpums ir spēja atlikt apmierinājumu/balvu, spēja sevi disciplinēt.
Stenfordas marshmallow experiment
Pētījumu, grāmatu un publikāciju citāti:
“Procesu realizācijas funkcija: darba atmiņas operācijas, uzvedības bloki un darbību maiņa.” [1]
“Pašregulācija” raksturo mācīšanās procesa un uzvedības kontroles un izvērtēšanas spēju.” [2]
“Smadzeņu spēja pārvaldīt un strādāt ar informāciju, koncentrēties domājot, filtrēt traucējošo un pārslēgt “ātrumus” darbojas kā lidosta, kurai ir ļoti efektīva gaisa satiksmes kontroles sistēma, kas spēj pārvaldīt desmitiem ielidojošu un izlidojošu lidmašīnu uz vairākiem skrejceļiem. Zinātnieki skaidro šīs spējas kā procesu realizācijas un pašregulācijas prasmes — prasmju kopumu, kas balstās uz trim smadzeņu funkcijām: darba atmiņu, prāta elastību un paškontroli. Bērni nav piedzimuši ar šīm prasmēm — viņos ir potenciāls tās attīstīt.
Ja bērniem ir bijušas iespējas veiksmīgi attīstīt procesu realizācijas un pašregulācijas prasmes, ieguvēji ir gan pati personība, gan sabiedrība.
Cilvēki ar augstu paškontroles radītāju uzrādīja labākus rezultātus par tiem, kam šis rādītājs bija zems. Viņiem bija labākas sekmes skolā, labākas attiecības ar ģimenes locekļiem un draugiem — mazāk konfliktu un vairāk kopības, labākas spējas saprast citus un vairāk empātijas. Viņi uzrādīja labāku psiholoģisko pielāgotību, mazāk psiholoģiskās problēmas, maz pazīmju nopietnai psihopatoloģijai un augstākus pašcieņas rādītājus. Nav pārsteidzoši, ka viņiem ir mazāk impulsu kontroles problēmas, piemēram, tādas kā pārēšanās un problēmas ar alkohola lietošanu.” [3]
“Nepietiekama paškontrole var veicināt vājus sasniegumus, piemēram, spējā būt gataviem saskarties ar neveiksmēm, spējā izvēlēties efektīvus radošus risinājumus, uzstādīt un sasniegt mērķus, kā arī spējā ieguldīt intensīvu pūliņus situācijās un projektos, kas prasa ilgāku laika perioda ieguldījumu.” [4]
“Paradumi nozīmē vairāk kā uzvedība — tie šķiet kā daļa no tā, kas mēs esam.
Paradumi tiešām esam mēs paši — daļa no mums. Paradumi būtībā ir uzvedības modeļi, kas “iemājo” mūsu smadzenēs. Cilvēkam, kurš katru rītu pēc pamošanās ielej kafiju un aizdedzina cigareti, šāds modelis ir izveidojies viņa smadzenēs sinaptisko ceļu veidā.
Visas mūsu darbības (un to, ko domājam ar tām saistībā) vada pa sinapsēm ceļojoši impulsi vai attālums starp noteiktām šūnām, kas atbildīgas par komunikāciju smadzenēs. Ja kāda rīcība vai modelis tiek regulāri atkārtots, regulāri tiek lietoti sinaptiskie ceļi, kas saistīti ar šo uzvedības modeli. Rezultātā impulsiem kļūst vieglāk ceļot pa šo ceļu un uzvedība sāk šķist “dabiska”. Citiem vārdiem sakot, smadzenēm “pamošanās-kafija-cigarete” tieši šādā secībā kļūst par praktiski instinktīvu vajadzību. Viena darbība izraisa un veicina nākamo.” [5]
“Nevis izvēle, bet ieradumi vada bezsmadzeņu baru,” 19. gadsimtā teicis Viljams Vordsvorts (William Wordsworth). Vienmēr mainīgajā 21. gadsimtā pat vārdam “ieradums” ir negatīva nozīme. Mēs neesam radījumi ar nemainīgiem paradumiem, tā vietā mēs tieši varam apzināti attīstīt jaunus ieradumus. Patiesībā, jo vairāk jaunas lietas mēs pamēģinām, jo lielāku soli mēs speram soli ārpus savas komforta zonas, savā būtībā kļūstot daudz radošākiem — gan darbā, gan personīgajā dzīvē.
Tiesa, nevajag mēģināt iznīcināt vecos ieradumus. Katrs reiz lietots uzvedības modelis noglabājas smadzeņu daļā hipokampā, tas var tur palikt. Tā vietā mums apzināti nepieciešams iesakņot sevī jaunos ieradumus, tādējādi radot smadzenēs paralēlus ceļus, pa kuriem var apiet vecos.” [6]
LIAF komentārs:
Zefīra eksperiments ir labs piemērs, kas raksturo impulsu regulācijas spējas lomu cilvēka dzīvē.
Šī spēja ir attīstāma un, kam piekrīt arī singapūrieši, somi, iekļaujama mācību saturā kā norma. Executive function ir kā pilotpults, kas šaurākā vai plašākā mērā ļaus pielietot profesionālās zināšanas, analizēt un apzināti virzīt savu attīstību, tās atbilstību mērķiem, komunicēt, sadarboties, organizēt savas emocijas un domas pozitīvā gultnē, iegūtajām zināšanām būs labi priekšnoteikumi realizēties. Vai pretējā gadījumā, nespēja tikt galā ar impulsivitāti ierobežos profesionālās, radošās un personības realizācijas iespējas, kā arī iespējas veikt izmaiņas savos ieradumos reaģēt un rīkoties.
Lūk Singapūras izglītības eksperti saka, ka līdztekus faktu zināšanām ir svarīga spēja pozitīvi reaģēt uz pārmaiņām — kognitīvās prasmes un radošums ir svarīgi spējā būt elastīgam:
“Procesu realizācijas funkcija ir jumta termins izziņas procesiem, kas regulē, kontrolē un vada citus izziņas procesus, piemēram, plānošanu, darba atmiņu, uzmanību, problēmu risināšanu, izpratni par tekstu, prāta elastīgumu, darbību maiņu, darbības uzsākšanu un uzraudzību.” [8]
“Profesors Lee (Singapūras premjers Lee Hsien Loong) stāsta, ka kopš 1997. gada Singapūra virzījusies prom no mācību veida, kad zināšanas balstītas uz stingriem pamatiem, lai izveidotu tādu mācību pieeju, kurā matemātikas, zinātnes, lasīšanas un rakstīšanas prasmes tiek kombinētas ar izpratni par to, kā saprast un pielietot iegūto informāciju. “Mēs jūtam, ka tas palīdz studentiem apgūt sevis izzināšanas un radošuma spējas, kas 21. gadsimtā ir ļoti svarīgi nosacījumi.”
Abi šie uzlabojumi atspoguļo attieksmi, ka izglītības sistēmai nevis jāmeklē ideālais statiskais gala stāvoklis, bet jābūt gatavai nepārtraukti mainīties. “Neviena izglītības sistēma nevar palikt statiska,” ziņojuma “par izglītību un ģeopolitiku 21. gadsimtā” priekšvārdā raksta Singapūras premjerministrs Lee Hsiens Loongs. “Pasaule mainās strauji. Tehnoloģijas pārveido mūsu dzīves. Nākotnē vajadzīgās prasmes būs pavisam citas nekā tās, kas mums nepieciešamas šodien.” [9]
LIAF ierosinājums:
Piemēri, kā veidot jaunus, apzinātus un mērķtiecīgus uzvedības modeļus.
Par izpildfunkciju mācību procesā:
Mācību procesā var izmantot mentālas manipulācijas, izaicinājumus, lai skolniekos aktivizētu interesi un augstākus domāšanas līmeņus. Pašrefleksijai un refleksijai par mācību procesu, apgūstamo vielu, komunikāciju, sadarbību, atmosfēru un attiecībām būtu jābūt neatņemamai mācību sasāvdaļai, tādējādi kļūstot par ieradumu. Uzvedības modelis — spēja analizēt, pašregulēties kvalitatīvam domāšanas procesam un labestīgām attiecībām.
Par izpildfunkcijas prasmju veidošanu.
Padomi darbam ar savu emociju pārvaldīšanu:
Šeit ir daži paņēmieni un idejas, ko jūs varat darīt paškontroles uzlabošanai:
1. Kļūstiet vairāk informēts par savām emocijām (paš-vērošana, paš-informētība) un to, kā jūs uz tām reaģējat. Vērojiet un analizējiet savas emocijas un to, kā jūs uz tām reaģējat.
2. Ja cilvēki ir kritiski, padomājiet, kā viņu teiktais var tikt uztverts konstruktīvi un kā var palīdzēt jums.
3. Ņemiet īsu pārtraukumu: izkļūstiet no grūtām situācijām, nedaudz pavingrojot, dzerot ūdeni, dziļi elpojot.
4. Atvēliet laiku, lai domātu par konkrētām situācijām un savām emocijām. Domājiet par veidiem, kā jūs varētu mainīt savu rīcību vai reakcijas.
5. “Stādiet” jaunas domas: pēc nelietderīgu emociju un reakciju apzināšanās aizvietojat tās ar jaunām, pozitīvākām. Tālāk tās nepieciešams praktizēt darbībā.”
Zuargusa blogs 